Mēdz uzskatīt, ka mūsdienās grāmatu lasīšanu ir izkonkurējis televizors un dators. Ar daudziem, iespējams, tā arī noticis, bet Ērģemes iedzīvotājs Jānis Neilands ir izņēmums. Lasīšana viņam ir ne tikai patīkamākā atpūta un izklaide, bet daļa no dzīvesveida.Ciemata bibliotēkas vadītāja Līga Rozīte šaubās, vai vēl plauktos ir atrodama kāda grāmata, kuru Jānis nebūtu lasījis. Kad bibliotēkā interesējos, kā lielo lasītāju atrast, man atbild, ka mazliet esmu nokavējis. Jānis paņēmis kārtējo lasāmvielu un gluži nesen aizgājis. Apmēram pēc stundas pensionāru atrodu mājās. Uzzinājis, kādēļ esmu ieradies, J. Neilands par savu aizraušanos saka: “Ieraugot jaunu grāmatu, mani vienkārši ļoti interesē, par ko tajā rakstīts.”Ar lukturi un grāmatu zem segasAr grāmatu lasīšanu J. Neilands aizrāvies jau kopš bērnības. Liela lasītāja bijusi arī viņa mamma. “Viņa mani iemācīja lasīt vēl pirms skolas sākuma. Atceros, ka čiepu viņai lielos romānus, lai klusībā izlasītu. Pirmie bija dažādi piedzīvojumu stāsti. Uzķēru, ka tajos ir daudz kas interesants, un tā tas sākās. Bībele gan nebija pirmā grāmata, neesmu arī audzināts Bībeles garā,” atzīst Jānis. Pateicoties vecmāmiņai, kura puikam iemācīja veco druku, viņš varēja izlasīt pat ļoti senas grāmatas. “Elektrības toreiz vēl nebija. Lasīju pie sveces vai ar lukturīti zem segas. Man ļoti patika lasīt, un šī slimība uz grāmatām manī vēl tagad nav zudusi,” apliecina grāmatnieks. Par to, ka grāmatas ievērojami paplašina redzesloku, viņš pārliecinājās jau zēnībā. Skolas gaitas Jānim nevajadzēja sākt ar 1. klasi, jo, pārbaudot puikas zināšanas, viņu uzreiz uzņēma 2. klasē. Patīk vēsture un piedzīvojumiVislabprātāk Jānis lasīšanai izvēlas kriminālromānus, vēsturisko, ceļojumu un piedzīvojumu literatūru. “Dažkārt gan kriminālromānu autori pārlieku ilgi ved lasītāju līdz atrisinājumam un noziedznieka atklāšanai, bet kādreiz, līdz pusei izlasot romānu, jau ir skaidrs, kurš vainīgs, bet līdz beigām vēl daudz lappušu. Tas man šajā žanrā nepatīk, tādēļ biežāk pievēršos vēsturiskajiem romāniem un ceļojumu literatūrai. Īpaši tuva man ir vēsture. Ar lielu aizrautību izlasīju grāmatas par konkistadoriem Kolumbu un Kortesu. Patīk arī par baronu un saimnieku laikiem. Kādreiz ļoti labi atcerējos izlasīto, tagad atmiņa kļuvusi sliktāka,” atzīst J. Neilands. No mājas bibliotēkas vairāk nekā tūkstoš grāmatām ir izlasītas pilnīgi visas, tagad viņš ir pastāvīgs Ērģemes bibliotēkas apmeklētājs. Ja nav pagūts dabūt jaunas grāmatas, Jānis šķir vaļā jau kādreiz izlasītās, bet bez lasīšanas nevar iztikt. “Televizors man tagad stāv nolikts zem galda, un es par to nemaz nebēdājos. Kad beidzās analogās pārraides, nopirku dekoderu, bet tas sabojāja televizoru. Es tā trūkumu tik un tā nejūtu. Domāju, ka grāmatas šajā konkurencē ir pat stiprākas. Piemēram, skatījos seriālu “Mīlas viesulis”. Tur darbību velk garumā no sērijas uz sēriju, spēlē iesaistās aizvien jaunas personas, līdz skatītājs jau aizmirsis, kas bija pašā sākumā. Grāmatu es pats varu izlasīt, cik ilgā laikā gribu,” skaidro grāmatnieks.Literatūrā necieš murkšķēšanuModei literatūras piedāvājumā gan Jānis nav skrējis līdzi. Pirms kāda laika sabiedrībā atdzima interese par grāmatām, kad parādījās ezotēriskā literatūra. J. Neilandu gan šī tēma īpaši nespēja ieinteresēt, jo viņš uzskata, ka ticamība tādai lasāmvielai nav liela. Pēc viņa domām, dažādu pārdabisku parādību apraksti ir izpušķoti, lai iekārdinātu pircējus. Galīgi viņš neticot aprakstiem par lidojošiem šķīvīšiem. “Vispār man nepatīk tāda literatūra, kurā ir tikai murkšķēšana, bet nekas prātīgs nav pateikts.Tematika nav svarīga, bet galvenais ir tas, ko var iegūt no katras izlasītās grāmatas,” uzskata J. Neilands. No latviešu rakstniekiem viņam ļoti patīk Egils Lukjanskis, kura romāni, pēc lasītāja domām, neko daudz neatšķirs no patiesās dzīves. “Pēdējais Lukjanska romāns “Ugunī nosalušie” bija ļoti iespaidīgs. Domāju, ka rakstnieks ļoti patiesi ir attēlojis dzīvi cietumā. Ar lielu interesi esmu izlasījis visus Viļa Lāča romānus. Es rakstnieka meistarību nevienoju kopā ar viņa politisko darbību, jo domāju, ka labai grāmatai pašai ir sava dzīve,” saka Jānis. Vēl iemīļota lasāmviela viņam ir grāmatas par aktieru dzīvi. Spilgti atmiņā palikusi grāmata par Viju Artmani, Antru Liedskalniņu un citiem ievērojamiem aktieriem. No grāmatas nešķiras arī jūrāArī paša Jāņa mūžs ir bijis bagāts piedzīvojumiem, par kuriem iznāktu interesanta grāmata. Septiņu gadu vecumā viņš 1949. gada staļiniskajās represijās ar ģimeni tika izsūtīts uz Tomskas apgabalu Sibīrijā, no kurienes atgriezās 1956. gadā. Sākumā bijis grūti. Tāpat kā daudzviet svešumā, arī Tomskā vietējie latviešus saukājuši par fašistiem. Kā fašistēns Jānis no vietējiem vienaudžiem dabūjis arī pa kaklu, bet vēlāk iedzīvojušies gluži labi. Vietējie likušies mierā, redzot, kā latvieši strādā. Svešumā sācis lasīt krievu valodā. Pēc atgriešanās dzimtās Jaunsvirlaukas pusē Jānis strādāja kolhozā, no kurienes viņu vairs negribējuši izlaist. Atļāvuši aizbraukt vien tad, kad teicis – došoties mācīties. Liepājā J. Neilands pabeidza kuģa mehāniķa kursus un tad sāka ar zvejas kuģiem doties jūrā. “Uz bāzes kuģiem netiku. Kā motorists un mehāniķis braucu uz mazākiem zvejas kuģiem. Visādi mirkļi ir bijuši. Stiprākos vējos ir piedzīvoti gluži lieli viļņi, kuri ar visu spēku pārskalojās pār klāju,” atceras J. Neilands. Grāmatas lasījis arī uz kuģa. Dažkārt gadījušās galīgi tukšas dienas, kad neķēries loms. Tad atlicis vien lasīt. Literatūras bijis pietiekami, jo uz kuģa atradusies bibliotēka. Toties, kad zivis sākušas ķerties, tad pilnīgi visi – vai tas bijis kapteinis, mehāniķis vai matrozis – ķērušies pie zivju tīrīšanas. Kas meklē darbu, tas to atrodUz Ērģemi J. Neilands pārcēlās 1974. gadā. Viņš sāka strādāt Valkas Lauktehnikā, bet vēlāk darbu atrada meliorācijā. Pensionārs atceras, ka algas dienās Lauktehnikā darbojies grāmatu galds un vienmēr daļu naudas atstājis tur, nopērkot jaunāko literatūru.Vērtējot tagadējo dzīvi, J. Neilands uzskata, ka ikdiena nav tik traģiska, kā dažkārt min masu medijos. “Kas grib strādāt, tas darbu atradīs vienmēr, arī šodien. Esmu gandrīz pārliecināts – ja es būtu spēka gados, tad tagad bezdarbnieks nebūtu. Kas meklē, tas atrod. Šis teiciens, pēc manām domām, attiecībā uz darba meklēšanu ir pareizs arī tagad,” saka J. Neilands. Jānis neuzskata, ka laukos viņam kā pensionāram būtu garlaicīgi. Esot daudz paziņu un draugu. Ja vajadzīgs, dažiem palīdzot mežu pazāģēt, vienīgi par grāmatās izlasīto nav ar ko parunāt, jo lielākoties visi domubiedri lasot tikai avīzes. To, cik savā mūžā grāmatas izlasījis, J. Neilands nav skaitījis, tik nosaka, ka varētu būt vairākos tūkstošos. Ar dzeju gan čaklais lasītājs nav draugos. To viņš nelasa. Arī prozā ir grāmatas, kuras uzrakstītas samāksloti un grūti saprast. Īpaši tas sakāms par tā saucamās modernās literatūras pārstāvjiem. “Grāmata ir domāta, lai kāda uzrakstīto lasītu citi. Tad arī tā jāraksta visiem saprotamā valodā. Nesaprotu vien to, kādēļ tādu literatūru izlaiž izdevniecības, jo šaubos, vai grūti saprotama tēma var dot labus ienākumus,” spriež J. Neilands.Jānis domā, ka nav tādas grāmatas, kuru viņš ļoti vēlētos iegūt, bet tas nav izdevies. Visas tās, kuras interesē, viņam arī izdevies dabūt un izlasīt. Nule viņš no bibliotēkas ir atnesis Stīga Lārsona triloģijas “Meitene ar pūķa tetovējumu” otro daļu. Kad tā un vēl dažas grāmatas būs izlasītas, grāmatnieks atkal mēros pusotru kilometru garo ceļu līdz bibliotēkai, lai savu ikdienu padarītu krāsaināku un interesantāku.
