Ikvienam cilvēkam nepieciešama fiziskā slodze un pietiekami daudz aktivitāšu, lai veselība turētos un viņš “neiesūnotu”. Ja ir redzes invaliditāte, turklāt iegūta pēkšņi, traumas rezultātā, lielāka iespējamība, ka cilvēks turēsies “pie mājas”. Mazkustīgumu provocē arī vides nepieejamība – neiesi jau tīšuprāt kaklu lauzt. Vides pieejamības eksperts Māris Ceirulis uzsver, ka šogad Baltā spieķa dienā – 15. oktobrī – vajadzētu runāt tieši par vides, pakalpojumu, produktu, informācijas pieejamību visiem cilvēkiem. Trūkst sapratnesIr iedzimtas patoloģijas, bet ir vairākas acu slimības, kur ir skaidrs – neārstētas tās beigsies ar aklumu. Reizēm zāles var tikai attālināt pilnīgu redzes zudumu. Zibenīgi redzi vai tās daļu var laupīt acs traumas.“Krīzes fāze – vairāk vai mazāk dziļa – ir ikvienam. Pat ja cilvēkam ir progresējoša slimība, ja ir prognozējams, ka viņš neredzēs, tomēr, kad tas brīdis pienāk, ir šoks, jautrības nav nekādas. Nemaz jau nerunājot par cilvēku pēc traumas,” stāsta M. Ceirulis, kurš būtisku redzes daļu zaudēja ceļu satiksmes negadījumā, acis bija pilnas stiklu. Fiziskās aktivitātes pirmajā brīdī noteikti nav prioritāte, taču tām ir liela nozīme gan rehabilitācijas procesā, gan turpmākās veselības uzturēšanā, lai redzes problēmām nepievienotos arī citas problēmas – aptaukošanās, kas savukārt veicina sirds un asinsvadu slimības, mugurkaula deformācijas u.c. Liela nozīme ir pareizam tuvinieku atbalstam – nevis visu izdarīt otra cilvēka vietā, bet palīdzēt mācīties patstāvību. “Labākajā gadījumā cilvēkam ir kaut kāda slodzīte, ja viņš iet uz darbu, uz mācībām, bet pavisam bēdīgi, ja tā nav. Ja nav, kas pavada pastaigā. Ne vienmēr ir labi visu pienest klāt, labāk aiziet kopā un atnest! Bet bieži pats iziet nemaz nevar – apkārtējā vide ir nevis draudzīga, bet draudīga!” vērtē eksperts. Veidos dārzu dvēseleiLai nodrošinātu fiziskās aktivitātes, Liepājas Neredzīgo biedrībā izveidota trenažieru zāle, notiek nūjošanas nodarbības. Ja spēcīgas biedrības nav, sportošana ir katra paša ziņā. Cits “pēc Ziņģītes metodes” rīvējas ar dvieli un rāpo pa māju, stāsta M. Ceirulis. “Neviens nevēlas būt kopjams,” viņš uzsver.Tomēr arī kustīgam un veselam cilvēkam ne vienmēr pasaule ir pieejama tā kā citiem, tāpēc biedrība iecerējusi veidot Dvēseles veldzes dārzu. Nereti miesas vainas rodas tikai tamdēļ, ka dvēsele ir nelaimīga.“Braucam reiz pavasarī, un man saka – cik skaisti zied ābeles! Bet es taču neredzu! Labi, mašīnu var apturēt, bet es taču nerāpšos pāri grāvim, nekāpšu pāri žogam, lai sataustītu un sasmaržotu! Cik daudziem neredzīgiem cilvēkiem ir iespēja droši pamakšķerēt, sajust ziedu smaržu? Reiz es vienai no mūsu biedrības pieliku maijpuķīšu pušķīti pie deguna – nu, kā patīk? Bet viņa šo smaržu vairs nepazīst, aizmirsusi. 15 gadus mežā nav bijusi, jo nav, kas aizved, kas pavada,” stāsta Māris. Vieta ikvienamUniversālā dizaina ideja ir veidot vidi pieejamu visiem, lai sabiedriskā telpa nav tikai jauno un veselo privilēģija. Pamazām arhitekti, pilsētplānotāji saprot, ka cilvēki pārvietojas arī ratiņkrēslos. Jaunums ir vadlīnijas ielu segumā – reljefas rievas, pa kuru neredzīgs cilvēks slidina uz priekšu balto spieķi un var pārvietoties. “Ja tas ir parkā, gājēju daļā blakus veloceliņam, var pat laist lēnā riksī, ne tikai raiti soļot,” teic M. Ceirulis.
UZZIŅai
Redzes invaliditātes riska grupas:Vecums pēc 50 gadiem.Iedzimtība – ja pirmās pakāpes radiniekiem ir glaukoma, risks pieaug četras līdz astoņas reizes.Agresīvs braukšanas stils un bīstama darba vide (traumas).Cukura diabēta slimnieki.
