Anita Anitīna***Putni salido rudenī, Kad lapas kā mirkļi krīt Zeltainas, rudas, sārtas… Putni salido rudenī Un apmetas koka zaros, Pazarēs, galotnē Pa vienam, pa diviem, pa dažiem… Klusums pārvēršas čalotnē. Kāds smejas, kāds uzsāk dziesmu, Slepu asaru notrauš cits. Visus apņem dīvaina gaisma, Kur ielauzties nespēj kas slikts. “Vai atceries, kā mēs toreiz?…” Plūst sarunas tā kā strauts. Katram no atmiņu kamola Kaut ko savu iztīt ir ļauts. Gluži kā brīnumu pasakā Laiks pagriezies atpakaļ, Kur nav vēl putni, bet putnēni, Kas sapņus par debešiem kaļ. Piecas ziemas un vasaras gaidīja Koks, putni kad salidos. Nu tie ir klāt zarus, pazares Un galotni pieskandināt.MaijaNELAIKĀ ESMUNe tajā vietāNe tajā laikāEs esmuNe tos vārdusNe tam sakuTieši šeit Un tieši tagadEs nelaikā esmuBez tevisVienaKur ir tas laiksUn tā vietaLai būtu ar teviVienmēr
