Sestdien Latvijā ir vēlēšanas. Par to tuvumu šobrīd vēsta skaļi un uzbāzīgi. Daudzus tas kaitina, taču no visa, kas notiek, mums rodas attieksme. Vistrakāk ir, ja mums nav viedokļa. Ja pirms mēneša par vislielāko problēmu varēja uzskatīt latviešu kūtrumu un nevēlēšanos vispār piedalīties vēlēšanās, tad tagad, manuprāt, vairāk dzirdam cilvēkus runājam, ka vēlēt jāiet, bet nav jau par ko. Jā, arī mēs redakcijā spriežam, strīdamies un domājam, par ko savu balsi atdot. Daži jau skaidri zina, par ko vēlēt un kāpēc, daži vēl šaubās. Tāpat kā, visticamāk, arī jūs. Domājot par vēlēšanām, man dziļi galvā iesēdās kādā diskusijā izdzirdēts teikums, ka vēlēšanas ir vēlētāja atbildība un darbs. Klausoties cilvēku spriedumos, reizēm aizdomājos, cik mazu nozīmi mēs mūsdienās pievēršam tiesībām, par kurām mūsu senči lējuši asinis. Mēs varam paši brīvi, bez bailēm un piespiešanas izvēlēties, par ko vēlēt. Varam, bet vai gribam? Un ja gribam, vai spējam izlemt par ko? Tiešām, lai varētu atdot savu balsi, ir jāiegulda darbs, ir jādomā, jāanalizē. Bet domāt ir grūti. Vieglāk ir pateikt, nav taču, par ko vēlēt. Lasīju interviju ar politoloģi ļoti gudru sievieti Žaneti Ozoliņu, kura teic, ka šoreiz ir jāizvēlas mazākais no ļaunumiem, nav jāmeklē ideāls, jo tāda vienkārši nav. Var teikt arī tā, bet atkal nonāku pie slēdziena, ka katram ir jāiegulda darbs, lai atrastu savus argumentus izvēlei.Lai rosinātu domāt, mēs vairāku nedēļu garumā publicējām partiju, apvienību atbildes uz mūsu jautājumiem, iepazīstinājām ar vietējiem Saeimas deputātu kandidātiem un lūdzām trīs mūsu izvēlētus un pierunātus cilvēkus – pensionāri, studenti un skolotāju lasīt – vēlēšanu sarakstu programmas un izvērtēt tās. Es no sirds pateicos kādreizējai laikraksta redaktorei Mildai Mūrniecei, kura nu nekādi nevarēja no mums „atkauties” un piekrita uzņemties šo izvērtētāja pienākumu. Vislielākais paldies studentei Dacei Zviedrei, kura atbildīgi veica eksperta pienākumu un droši vien atteicās no daudzām jaunam cilvēkam interesantām nodarbēm, lai cītīgi lasītu un aprakstītu partiju programmas. Visražīgākā vērtētāja, kurai pateicamies par lielo darbu un sakām mīļu paldies, bija skolotāja Vineta Skutāne. Viņa politiķu solījumus izpurināja pa spalviņai (pa teikumam) vien, bet daži vērtējumi vietas trūkuma dēļ mums bija pat jāīsina. Mēs ļoti ceram, ka mūsu darbs jums palīdzēja ieviest kaut nelielu skaidrību, par ko atdot savu balsi. Ceru, ka jūs lasījāt, ko par solījumiem domā mūsu eksperti, vienkārši cilvēki, kas uz dzīvi un politiku lūkojas līdzīgi kā vairums – neitrāli, no savas pieredzes, pārliecības, vajadzību un cerību pozīcijām. Ceru, ka lasījāt arī politiķu atbildes un domājāt līdzi. Man pārdomu vērts šķiet fakts, un ceru, ka to pamanījāt arī jūs, ka no daudziem politisko spēku pārstāvjiem uz jautājumiem nemaz nesaņēmām konkrētas atbildes. Tēlaini izsakoties, mēs viņiem jautājam par māti, viņi mums stāsta par meitu. To, kas pašiem izdevīgāk. Bet bija arī tādi, kas atbildēja konkrēti. Vai pamanījāt? Arī TV diskusijās ir līdzīga aina. Vēl man šķiet, ka pieminēšanas vērta ir atbilde uz jautājumu par iepriekšējiem solījumiem. Man nav saprotams, kā politisko spēku apvienības, kuru sarakstos redzu gan vairāku varas partiju līderus, gan pašreizējos politiķus, ministrus un Saeimas deputātus, var teikt, ka viņi ir jauns spēks, jauna apvienība un nekādus solījumus iepriekšējās vēlēšanās cilvēkiem nav devuši. Tātad nekādu saistību. Vai tiešām? Jā, protams, iepriekšējās vēlēšanās šīs partijas startēja individuāli, bet tagad apvienojušās. Bet tie taču ir tie paši vēži, tikai lielākā kulītē. Manuprāt, atbilde, ka mēs neko neesam solījuši, ir manipulācija un prātīgāk bija izskaidrot, kāpēc neiznāca tā, kā solīja. Vakar man piezvanīja kāda kundze, kura jautāja, kāpēc redakcija publicē laikrakstā tādas melīgas reklāmas? Izrunājāmies krustām šķērsām, un nopriecājos, ka ir starp mums cilvēki, kuri domā, vērtē un spriež par to, kas ir un kas nav labi. Jo šī kundze noteikti nav starp tiem, kuri paziņo – visi blēži, nav vērts balsot. Viņa domā, viņa pat zvana un dalās savās pārdomās ar redakciju, droši vien arī ar saviem draugiem un radiem, jo viņai nav vienalga, kādu cilvēku rokās būs Latvija nākamos četrus gadus. Vai tev ir vienalga? Domāju, ka nē. Jo mums šajā valstī jādzīvo un jājūtas labi.
