Nupat redakcijā, intervējot kādu dāmu, secinājām, ka cilvēkiem kļuvis mazāk par ko priecāties. Agrāk to darījām biežāk. Kaut vai par tādu sīkumu kā, stāvot rindā Valgas veikalā, izkarotu vārītās desas stangu. Cilvēks spārnos, prieks par guvumu milzīgs. Un tā jau bija ne tikai ar desu. Pāris reižu gadā, jo īpaši pirms gadu mijas svētkiem, varēja nopirkt mandarīnus vai apelsīnus. Protams, ierobežotā daudzumā. Bet kas par prieku ģimenē! Mūsdienu jaunieši netic, ka veikalos nebija apelsīnu. Daudz kā nebija, taču prieka bija vairāk. Tagad grūti iedomāties kādu pārtikas produktu vai lietu, kuru nopērkot, cilvēks tik ļoti priecātos. Viss tik ierasti un parasti. Nenotiek nekas neparedzams. Virtuvē nebeidzas sērkociņi, sāls vai cukurs, ko allaž varēja aizņemties no kaimiņa bez jelkādas kautrēšanās. Ierastākā tusiņu vieta bija virtuve. Varēja aizrunāties līdz pat rītam bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, ka laiks prasties mājup. Kādreiz visu gadu varēja gaidīt, lai dažas dienas padzīvotu pie jūras, pārguļot īrētā istabiņā pašā jūras krastā vai teltī, klausoties viļņu šalkoņā vai, vēl labāk, – vētras auros. Kas tas bija par notikumu! Tagad – nu kas tur īpašs. Esam kļuvuši savrupāki, ieslēgušies sevī, neinteresantāki sev un citiem. Kā ieprogrammēts dators. Arī tas prieku izrāda tikai reklāmās. Kāda paziņa, kura dzīvo lauku ciemata centrā, sacīja, ka par kaimiņienes nāvi uzzinājusi vairākas nedēļas pēc bērēm… Tā nu dzīvojam.
