Lai kā nopūlētos Putina administrācija, Kremlim nekādi neizdodas pārliecināt sabiedrību par to, ka Krievija ir pati demokrātiskākā un pati pareizākā valsts pasaulē.
Lai kā nopūlētos Putina administrācija, Kremlim nekādi neizdodas pārliecināt sabiedrību par to, ka Krievija ir pati demokrātiskākā un pati pareizākā valsts pasaulē.
Izskatās, ka šī “varen plašā” zeme ir pārāk liela, lai to vispār varētu pārvaldīt no viena centra, lietojot demokrātiskas metodes. Un katrai valstij gadsimtu gaitā iedibinātas arī savas tradīcijas, no kurām grūti atkāpties pat pašai labākajai valdībai, kāda vispār teorētiski iespējama.
Vadoņa autoritāte
Jāatzīst, ka prezidenta Putina autoritāte Krievijas sabiedrībā iesākumā bija visai augsta, daļēji tāpēc, ka tautas atmiņā bija saglabājies gan nevarīgā Brežņeva, gan savārgušā Jeļcina tēls. Turklāt Jeļcina valdīšanas gadi bija radikālu pārmaiņu periods, ko sarežģīja zemo naftas cenu dēļ izraisītā finanšu krīze. Putina ēra sākās nosacītas stabilitātes periodā, bet valsts kase tika papildināta ar tā saucamajiem naftas dolāriem. Lai cik liela ir nesakārtotība, korupcija un ierēdņu patvaļa, iedzīvotāji pateicīgi jau par to vien, ka pensijas un algas tiek izmaksātas regulāri.
Lai valsts spētu attīstīties straujāk, nepieciešamas būtiskas reformas, pilnīgi pārejot uz tirgus attiecībām. Kaut ierobežots, bet brīvs zemes tirgus jau sācis darboties. Dienas kārtībā armijas reforma, sociālo atvieglojumu daļas ar kompensāciju naudā un tagad arī dzīvokļu komunālās saimniecības tiesiska sakārtošana. Tā kā Krievijā aizvien viens priekšnieks nezina, ko nolēmis cits, tad rodas juceklis, kas galu galā novedis pie plašiem nemieriem. Kad beidzot tautai piedāvāja naudas kompensācijas aizstāt ar braukšanas biļetēm, tad šo priekšrocību izmantoja tikai 15 procenti bļāvēju. Tagad sagaidāma jauna kurnēšana saistībā ar dzīvokļu komunālo maksājumu sadārdzināšanos, jo tauta pieradusi, ka šie pakalpojumi tiek nodrošināti gandrīz par velti, un reti kuram saprašana, ka “trubas galīgi sapuvušas”.
Lai arī gan algas, gan pensijas tiek regulāri indeksētas, nerimtīgi palielinās arī cenas, kas dažām preču grupām jau tuvojas Eiropas līmenim. Krieviem grūti saprast, ka dārgāka kļūst degviela, ka ar maizi vairs nevar barot cūkas. Šajā situācijā Kremļa polittehnologi spiesti gudrot, kā no tautas dusmām pasargāt prezidentu. Lai visiem būtu skaidrs, ka Putins dara pareizi, vienīgi ministri un ierēdņi ik pa brīdim visu sabojā. Daži paņēmieni visai caurredzami, jo regulāri tiek atainoti televīzijas ziņās. Teiksim, visai tautai redzot un dzirdot, Putins kādam ministram uzdod samazināt maizes cenu (kā tas iespējams?). Citreiz finanšu ministrs Kudrins ziņo, ka militāristiem algas tiks paaugstinātas par 10 procentiem, un “labais onkulis” Putins stingri nosaka, ka jāpaaugstina uzreiz par 20 procentiem. Nevienā valstī šādā veidā nerīkojas ar budžeta līdzekļiem, tāpēc skaidrs, ka tā tikai veikli inscenēta spēle. Kaut naftas dolāru Krievijai pašlaik pietiek, pārlieka algu un pensiju kāpināšana, nenodrošinot darba ražīgumu, var novest tikai pie inflācijas strauja pieauguma.
Putina un Buša saspēle
Ilgi gaidītās Krievijas un ASV līderu sarunas, kas notika Bratislavā, izraisīja daudzus minējumus. Bija taču skaidrs, ka Rietumiem pret Putina autoritārismu lielas pretenzijas, bet sarunas notika bez lieciniekiem, un preses konferencē abi sarunu dalībnieki centās pasacīt pēc iespējas mazāk. Kur palika Buša gatavotās pretenzijas krievu kolēģim?
Vispirms jāsaprot, ka normāla diplomātiskā etiķete paredz, ka viena valsts otru nedrīkst pazemot. Tiesa, Krievija šo principu attiecībā pret Latviju regulāri pārkāpj, bet tieši tāpēc šis jautājums bija viens no sarunu tematiem. Jau NATO valstu līderu tikšanās reizē īpaša labvēlība tika izrādīta mūsu prezidentei, kura bija viena no četru valstu vadītājiem, kam tika uzticēts teikt runu, bet fotogrāfijās Vīķe-Freiberga redzama Buša un NATO ģenerālsekretāra Shēfera sabiedrībā. Tas noteikti bija svarīgs signāls, kas adresēts tieši Krievijai.
Kremļa polittehnologi prata sagatavot arī Putina un Buša sarunu tonalitāti tādā veidā, lai abu līderu attiecībām nogludinātu paredzamos asumus. Kādus jautājumus grasās uzdot Bušs, bija jau iepriekš noprotams no preses publikācijām un ASV politiķu izteikumiem. Šajā gadījumā Putinam atlika tikai viena iespēja — apsteigt Bušu ar saviem paziņojumiem. Teiksim, Krievija apzvēr uzticību demokrātijai, bet nešpetnajai Latvijas prezidentei var apliecināt, ka pēc Otrā pasaules kara dažas zemes patiešām zaudēja neatkarību. Kuram gan var rasties iebildumi?
Opozīcija sāk
Kaut jaunas prezidenta vēlēšanas tikai pēc trim gadiem, opozīcija sāk rīkoties tagad. Kaut Krievijas apstākļos pārāk grūti pārvarēt padomju laiku mantojumu domāšanā. Īstie demokrāti aizvien tautā nav populāri, bet vēstures pārvērtējumā tiek sperti tikai pirmie soļi. Nupat paiet apaļa gadskārta, kopš Staļins lika apšaut poļu karagūstekņus Katiņā. Kaut Jeļcins par šo noziegumu poļu tautai atvainojies, Krievijā aizvien atrodas “vēsturnieki”, kuri bez kautrēšanās ciniski paziņo, ka krieviem nav bijis jābaro “12 tūkstoši slinku tēviņu”. Šim šaušalīgajam paziņojumam zināms izskaidrojums, jo poļu virsnieki patiešām sevi uzskatīja par aristokrātiem, kuriem strādāt melnu darbu nepiestāv.
Maskavā par opozīcijas aktivitātēm liecina vairāki notikumi. Vispirms jāuzsver bijušā premjera Kasjanova preses konference, kurā no varas atstumtais politiķis pieteica savas pretenzijas uz prezidenta amatu. Dažas dienas vēlāk tika ziņots, ka labējās partijas nolēmušas turpmāk apvienot savus spēkus, un vienīgi JABLOKO līderis Javlinskis kārtējo reizi radīja disonansi ar paziņojumu, ka šī apvienošanās nenotiks Kasjanova vadībā.
Zināmu atraktivitāti visam piešķīra trimdā dzīvojošā miljardiera Berezovska pēkšņā ierašanās Rīgā, lai sniegtu preses konferenci. Putina niknākais ienaidnieks paziņoja, ka viņš atbalstīs Kasjanovu, ka pats atgriezīsies Krievijā gandrīz vai uz balta zirga. Ko nozīmēja šī klaunāde? Faktiski tikai to, ka Berezovskis gribēja pakaitināt Kremļa valdniekus, jo reāli kaut ko ietekmēt viņš var tikai ar naudu. Atgriezties Krievijā skandalozajam vīram maz cerību, jo krievu tauta ar kaulu smadzenēm neieredz bagātniekus, bet ebreju miljardierus vispār uzskata par “žīdmasoņiem”. Bet ūdeni paduļķot taču var.
Kremļa pārmetumi Latvijai par to, ka Berezovskis netika aizturēts, ir liekulība, jo tādas lietas jāprasa Anglijai, kas Kremļa ienaidniekam piešķīrusi politisko patvērumu. Ja Berezovski Rīgā aizturētu, tad jau pēc pāris stundām Rīgā no Londonas ielidotu seši augstas klases advokāti, un nekāda izdošana Krievijai nebūtu iespējama. Sliktākajā gadījumā tie būtu nepārtraukti tiesas procesi triju gadu garumā.
