Cilvēks no vientulības nekad nevarot aizbēgt, jo vienatnē viņš piedzimst un arī nomirst. Tomēr dzīves laikā mēs neesam vientuļi. Ja kādam notiek nelaime, ir atsaucīgi cilvēki, kuri nāk palīgā. Protams, ne vienmēr tā būs. Taču mazajai meitenītei no Smiltenes pagasta, kurai pēc saindēšanās ar sēnēm bija nepieciešama aknu transplantācija, līdzi juta daudzi cilvēki. Saņēmām tālruņa zvanus un īsziņas no meitenītes kaimiņiem un vecāku darba biedriem ar lūgumu norādīt kontu, kurā var ziedot naudu mazās Airitas ārstēšanai. “Esmu pat gatava lūgt cilvēkiem palīdzību,” solīja kāda meitenītes kaimiņiene. Šajā skumjajā notikumā cilvēku neviltotā līdzjūtība ir gaismas stariņš. Gan treknajos gados, kas pagāja mantas raušanas zīmē, gan tagad, kad daudzas ģimenes vārda tiešajā nozīmē izdzīvo, nevis dzīvo, mūsu sabiedrība kopumā nav nocietinājusi sirdi un nav zaudējusi cilvēcību. Latvijas valsts kā sabiedrības organizācijas forma saviem iedzīvotājiem diemžēl spēj palīdzēt arvien mazāk, arī bezmaksas veselības aprūpē smagos gadījumos. Tāpēc pirms pāris gadiem labi cilvēki, atsaucoties Latvijas Sarkanā Krusta aicinājumam, sakrāja naudu acu operācijām, lai akla meitenīte no Valkas varētu redzēt. Viņas vecākiem, bezdarbniekiem, prasīto vairāk nekā 1000 latu pašiem nebija. Šajā gadījumā mazās Airitas operāciju apmaksāja valsts. Izmaksas bija orientējoši 150 tūkstoši eiro. Taču, ja vajadzētu, iespējams, tos pa latam no savām mazajām algām samestu cilvēki, kuri augstāk par mantu vērtē īpašības, kas ceļ dvēseli.
