Sintija tikai pēc lietus ir tā, kā pēc lietus,pilsētā rudens rītā…kas Tu esi plašā un mazā,zināmā, neiepazītā?Tavas ielas un trotuārikatrs it kā aicina iet,un saule turpina bruģakmeņuskatru mirdzošā starā siet.jumtu malas lauztas līnijasievelk debesīs,lietussargs nolaistā rokāgaida, kad atkal līs. vēji mežā galotnēs dzīvo…tās ir viņu mājas,un šad tad vēju valodāviņi sarunājas.nokrīt čiekurs,nolūst sauss zars,arvien tumšāks nāk novakars…naktī vēji ir neredzamitieši tāpat kā dienā,bet sarunas turpinās galotnesun galotnes pieskārienā.sarunas raisās, raisās, raisās,sarunas raisās, raisās undrīz diskusijā pakšķ arī lāses,un pērkona dārdieni dun…
