Nesen izlasīju “Dienas” repliku par veselības aprūpi Latvijā. Tajā minēts, ka pēdējā laikā ir vairāki gadījumi, kad pacients nomirst, jo mediķi nav bijuši uzdevumu augstumos. Ikvienam ir tiesības piekrist vai nepiekrist, ka nolaidīgu attieksmi pret pacientiem nekādā gadījumā nedrīkst attaisnot nedz ar pārslodzi, nedz mazo atalgojumu. To, kādā līmenī pie mums ir medicīniskā palīdzība, var novērtēt brīdī, kad pašam nākas saskarties ar situāciju, kad nepieciešama ātrā palīdzība. Vienā vakarā manam vectētiņam laukos kļuva pavisam slikti, trūka elpas. Radinieki izsauca ātro palīdzību (tas nenotika mūsu rajonā). Lai neatliekamās medicīniskās palīdzības darbinieki neapmaldītos un ātrāk varētu palīdzēt, viņus gaidīja pagasta centrā. Izrādās, ka mediķi saņēmuši vēl kādu izsaukumu, tajā pašā pagastā kāds guvis traumu un vispirms jādodas pie tā cilvēka. Tikmēr bezspēcīgi raudzījos vectētiņā, kurš knapi elpo un no sāpēm vaid. Skatoties viņa acīs, valdot asaras, nācās teikt, ka gan jau ātrā palīdzība tūlīt atbrauks, jo kā tu pateiksi – vispirms aizbrauca pie cita. No izsaukuma brīža ātros nācās gaidīs vairāk nekā stundu. Reizēm pat minūtes ir izšķirošas dzīvības glābšanai. Kamēr mediķi palīdzēja vectētiņam, mašīnā atradās otrs pacients. Briesmīga situācija, kad jāizlemj, kuram palīdzību sniegt, bet kuram tā jāgaida. Pilnīgi iespējams, ka nākotnē mēs pat varam nesagaidīt medicīnisko palīdzību, ja turpinās slēgt slimnīcas, nerast līdzekļus medikamentiem un atlaist ārstus. Vairāk jāpaļaujas uz likteni, Dievu nekā uz mediķiem.
