Katru gadu, tuvojoties Zinību dienai, masu medijos parādās ziņas par pusaudžiem, kuri mācības pamatskolā pārtraukuši, kā arī par ģimenēm, kuras 1. septembrī līdzekļu trūkuma dēļ nav varējušas palaist bērnus uz skolu. Pēc statistikas, iepriekšējos gados tādu bērnu bijis apmēram 2660, arī šogad Izglītības un zinātnes ministrijā lēš, ka skolu neapmeklēs vairāk kā 2000 bērnu. Satrauc tas, ka šādu bērnu skaits sniedzas tūkstošos. Dienu pirms 1. septembra Latvijas televīzijas žurnālisti intervēja dažas mammas, kuras atzina, ka tieši trūkuma dēļ nav varējušas bērnus sagatavot skolai. Pieļauju, ka daļa vecāku nopelnīto nodzer. Tomēr skaitlis ir pārlieku liels, lai šāds secinājums derētu visiem gadījumiem. Bērnu skološana mūsdienās ir dārga. Kaut arī daļu grāmatu skolas sagādā, daudz kas jāpērk vecākiem. Ne jau bez iemesla nesen televīzijā izskanēja viedokļi, ka valsts neievēro Satversmi, jo tā nenodrošina bezmaksas pamata un vidējo izglītību. Pirms mācību gada tiešām šķiet, ka daļa skolas preču ražotāju cenšas krietni nopelnīt, bet iznākumā daži bērni vispār netiek līdz mācību iestādei. Labdarības organizācijas reklamē savu palīdzību, bet jautājums – vai tā jābūt? Bezdarbs, vecāku aizbraukšana uz ārvalstīm un bērnu atstāšana bez uzraudzības, motivācijas trūkums pašiem skolēniem turpināt mācības, jo par augstskolu nebūs iespējams samaksāt. Visām šīm negācijām cēloņi meklējami valsts politikā. Pirms gaidāmajām vēlēšanām vairākas partijas savās programmās uzsver, ka tām galvenā vērtība ir cilvēks. Bet minētās problēmas pastāv jau vairākus gadus. Vai politiķiem vērtība būtu cilvēks muļķis?
