Velta Vimba
(18.04.1930.–24.10.2021.)
24. oktobrī 91 gada vecumā mūžības ceļos devusies Smiltenes tehnikuma ilggadējā veterināro priekšmetu skolotāja Velta Vimba. Vairāk nekā 30 mūža gadus viņa dāvājusi darbam tehnikumā.
Agri zaudējusi tēvu, kuram cīņās Tīreļpurvā smagi cietusi veselība, Velta Vimba, pēckara trūcīgajos apstākļos saudzēdama mammīti, atteicās no sapņa par toreiz dārgajām medicīnas studijām un aizgāja uz veterinārmedicīnas fakultāti. Viņa dievināja dzīvniekus un jutās laimīga par katru izglābto dzīvību. Mūža nogalē skolotāja teica: ja varētu atgriezties jaunībā un būtu jāizvēlas profesija, viņa noteikti atkal studētu veterinārmedicīnu.
Velta Vimba bija lieliska stāstītāja, dzīva leģenda. Skolotājas stāsti par Smilteni parasti iesākās ar to, kā uz šejieni atbraukusi ar bānīti. Viņas pirmajos darba gados mācības vēl notika firsta Līvena dzīvojamā ēkā Kalnamuižā 1. Jaunieši, klausoties skolotājā, uzzināja par tehnikuma senākajām tradīcijām un to, kāda bija veterinārārstu un skolas audzēkņu ikdiena 20. gs. 60., 70. un 80. gados.
Skolotāja bija liela Latvijas patriote. Aktīva Latvijas Tautas frontes dalībniece. Tiklīdz gaisā sāka virmot Atmodas vēsmas, viņa Lāčplēša dienā kopā ar saviem audzēkņiem devās nolikt svecītes Brīvības cīņās kritušo karavīru piemiņai. Kaut pēc tam varēja būt visādi… Arī vēlāk, jau kā pensionēta skolotāja tiekoties ar skolas audzēkņiem, viņa vienmēr jauniešus rosināja novērtēt to, ka var dzīvot brīvā un neatkarīgā Latvijā. Velta Vimba bija aizrautīga ceļotāja, bet allaž uzsvēra, ka dzīvot spētu vienīgi savā Latvijā. Viņas mīļākā dziesma bija “Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”.
Kolēģi par Veltu Vimbu saka: krietns un godīgs cilvēks ar ļoti plašu interešu loku. Viņu interesēja mūzika, māksla, skolotāja bija liela lasītāja un grāmatu kolekcionāre. Labprāt rušinājās pa mazdārziņu, mīlēja ziedus, jūsmoja par dabas skaistumu un brīvajos brīžos aizrāvās ar krustvārdu mīklu minēšanu.
Par cilvēcisko attiecību pamatu Velta Vimba uzskatīja vienotību un savstarpēju saprašanos. Skolotāja visiem stāstīja, ka viņai bijuši vislabākie audzēkņi. Mājās bieži ieskatījās atvilktnēs, kas bija pilnas ar audzēkņu vēstulēm un apsveikuma kartītēm. Jaunieši viņu ļoti cienīja un mīlēja, atcerējās kā taisnīgu, stingru un tiešu skolotāju, kura nebaidījās iestāties par savējiem.
Paldies skolotājai par bagāto mūžu! Lai viņas dvēselei gaišs ceļš mūžībā!
Kolēģi Smiltenes tehnikumā