Jau deviņpadsmit gadus smilteniete Māra Šaudiņa ir tehnikuma dienesta viesnīcas dežurante, pēdējos piecus gadus papildu ienākumus gūst, uzkopjot kultūras namu. Ir vēl kāds darbs, ko sieviete veic pašaizliedzīgi un atbildīgi. Taču atšķirībā no iepriekšējiem, šī darba alga ir vārds – paldies. Māra vairākus gadus ir Latvijas Sarkanā Krusta (LSK) biedre, kura, neprasot, kas par to pienāksies, iesaistījusies donoru kustībā un popularizē to jauniešu vidū. Viņa pati to nesauc par darbu, bet gan par savas dzīves aicinājumu.Ar Māru lepojas viņas cilvēki – ģimene, draugi, kolēģi. Viņu atzinīgi novērtējusi LSK Valkas komiteja un Valsts asinsdonoru centrs, piešķirot pateicības un Goda rakstu, kā arī Latvijas Goda donores nosaukumu un otro pakāpi (asinis ziedotas vairāk nekā 50 reižu). Smiltenietei tas daudz nozīmē, viņa jūtas saviļņota un lepna. Taču apkārtējie šo Māras lepnumu neizjūt, drīzāk no viņas izstaro miers un gaišums. Tas tamdēļ, ka dienesta viesnīcas dežurante par apbalvojumiem skaļi nerunā. Viņa seko savam aicinājumam.Vienā mirklī apjauta svarīgākoMāra par asins donoru kļuva septiņdesmito gadu beigās neilgi pēc dēla piedzimšanas. “Dzemdībās sākās asiņošana, un ārsti man pārlēja asinis. Tajā mirklī sapratu, cik svarīgi ir ziedot asinis. Tolaik Smiltenē donorus pieņēma poliklīnikā. Kādu brīdi turp devos, tad sāka veidoties garas rindas, bet es nevarēju kavēt darbu. Daudzi asinis nodeva savtīgos nolūkos, jo donoriem pienācās deficīta preces,” viņa stāsta.Tieši garās rindas dēļ Māra vienu brīdi pārtraukusi ziedot asinis. Gāja laiks, un donoru dienas pilsētā sāka rīkot tagadējā kultūras un sporta centrā. “Tad arī sāku iet pastāvīgi, man tur ļoti patika un patīk vēl šobrīd. Dažas reizes esmu braukusi pat uz Rīgu, lai speciāli nodotu asinis kādam konkrētam cilvēkam, kurš guļ slimnīcā un tās gaida. Bieži kultūras namā nāk sveši cilvēki lūgt asinis saviem radiniekiem. Protams, nododu es pati un sarunāju vēl citus, kuri būtu gatavi palīdzēt,” stāsta asins donore.Viņa atklāj, ka diemžēl Rīgā operācijas neveic, kamēr konkrētajam slimniekam nav saziedotas nepieciešamās asinis. Bijis kāds pacients, kuram smilteniete ziedojusi asinis. Pie atkārtotām pārbaudēm ārsti konstatējuši, ka tomēr operācija nebūs nepieciešama. Blakus palātā gulēja kāds vecs vīrs no Madonas, kuram nebija neviena, kurš dāvātu tam asinis. Viņš tā arī gulēja un netika pie operācijas. “Tajā brīdī cilvēks, kuram mēs sarūpējām asinis, zīmi nodeva ārstam un lūdza, lai palīdz vecajam vīram. Dakteris teica, ka viņš pirmo reizi redz tādu gadījumu, kad rīkojas tik žēlsirdīgi, lai varētu palīdzēt citam,” aizkustinoši stāsta Māra.Neaprakstāmas sajūtasZiedojot asinis, Māru pārņem ļoti laba sajūta. Viņa to labprāt darītu biežāk, nevis tikai reizi trijos mēnešos, bet vienkārši tas nav iespējams. “Kad ieraugu televīzijā titros, ka donoru centram trūkst asiņu, nodomāju, ak Dievs, kāpēc vēl nav pagājuši tie trīs mēneši. Kāpēc nevaru vēl ziedot, jo tas puslitrs asiņu tomēr ir daudz. Dažkārt tas kādam ir dzīvības jautājums,” stāsta sieviete.Donoru dienas Smiltenē esot īpašas. Ilggadējie donori ir kā viena liela ģimene. “Šajos rītos mēs viens otru gaidām kultūras namā. Ja kāds nav ieradies, tad satraucamies. Starp citu, donori viens otram palīdz un vienmēr ir atsaucīgi, te nebūs dzirdams neviens rupjš vārds. Vīrieši nāk stundu ātrāk, palīdz sakārtot zāli. Tajā dienā valda prieks, jo cilvēki izstaro pozitīvu enerģiju. Man šādu dienu organisms pieprasa ik pēc trijiem mēnešiem. Citādi nevaru,” saka Māra.Ziedojot asinis, viņa donoru kustībā iesaistījusi arī jauniešus, visbiežāk tie ir Smiltenes tehnikuma audzēkņi.Nāk klāt un vaicā, kad iesimDonoru dienās Smiltenē visaktīvākie ir tehnikuma audzēkņi. Tas lielā mērā ir pateicoties tieši Mārai. “Viss sākās diezgan sen. Strādājot kopmītnēs, jauniešiem stāstīju, cik labi ir ziedot asinis, ka tādējādi mēs kādam palīdzam atkal kļūt veselam vai izglābjam dzīvību. Tagad, ejot uz donoru dienu, man līdzi nāk pulciņš jauniešu. Protams, kādam ir bail, bet tad es viņam pastāvu klāt, uzmundrinu,” aizrautīgi stāsta smilteniete.Ja Māra ilgāku laiku klusē, jaunieši paši viņu uzrunā un vaicā, kad būs donoru diena. “Bērniem šķiet, ka tā tam ir jābūt, ka vienmēr es donoru dienās būšu priekšā, sagaidīšu un apčubināšu viņus. Viņi neapmeklē donoru dienas dēļ brīvdienas. Jā, daži ir tādi, kuri to dara brokastu paciņas un triju latu dēļ. Dažiem bērniem trīs lati daudz nozīmē, bet tajā pašā laikā viņi palīdz citiem. Līdz ko cilvēks ir iesācis iet, viņam iepatīkas, jo tā atmosfēra, kas valda donoru dienās, citur nekur tādas nav,” teic asins donore. Viņa sirsnīgi pateicas jauniešiem par atsaucību un vēlmi darīt labas un cēlas lietas.Pēdējo astoņu gadu laikā Māra donoru kustībā iesaistījusi aptuveni tūkstoti jauniešu. “Precīzu skaitu ir gūti nosaukt, jo katru gadu tehnikumā kāds kurss aiziet, kāds nāk klāt,” paskaidro dienesta viesnīcas dežurnte. Ja būs nepieciešams – palīdzēs“Kāda sieviete reiz man teica, tu pat kapa malā sacīsi jā, ja kāds lūgs palīdzēt. Esmu tāds cilvēks, kurš neprot pateikt nē, ja kādam patiešām nepieciešama palīdzība. Esmu aicināta iesaistīties dažādās kustībās, bet mani tās nepiesaistīja. Kad mani uzrunāja Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komitejas vadītāja Gaļina, uzreiz sapratu, ka šī organizācija ir priekš manis. Man vienmēr tuva bijusi žēlsirdība,” stāsta Māra. Ja cilvēks ir žēlsirdīgs, tad par naudu nedomā, neprāto, kas pienāksies par to, ka sniegs palīdzīgu roku.“Ja ir jāpalīdz, es palīdzēšu. Varbūt sev ko nevarēšu izdarīt, bet priekš otra es iešu caur uguni un ūdeni. Man tas šķiet tik pašsaprotami,” saka tehnikuma dežurante.Apbalvojums nav pašmērķisUz jautājumu, vai Māra tiešām ir tikai LSK biedre, viņa atbild – jā. Viņa vienkārši rīkojas bez jebkāda nosaukuma, jo amats nebūt nav galvenais. “Cilvēka sirsniņa ir galvenā, un tieši tas mani visvairāk uzrunā. Protams, priecājos par saņemtajiem apbalvojumiem un medaļām, par to, ka paslavē. Bet tas nebūt nav pašmērķis. Ja man nebūtu šo apbalvojumu, es tāpat nešauboties ietu un darītu. Sirdslietas nejautā, lai tās slavinātu,” teic smilteniete.Sarunas ar jauniešiemMāra intervijas laikā bieži piemin jauniešus un ne jau velti. Sievietes darbs un ikdiena vistiešākā mērā ir saistīta ar jaunatni. Citiem, iespējams, šķiet, ka dežurantes darbs kopmītnēs nav pateicīgs. Taču Mārai tas patīk. Dežurante labi saprotas ar jauniešiem, laiku pavada kopīgās sarunās, dažkārt kāds sirdi izkrata, cits dalās priekos. “Es nevienu jaunieti neizceļu, visus uztveru vienlīdzīgi. Audzēkņi apzinās arī to, ka par pārkāpumiem dienesta viesnīcā saņems atbilstošu sodu. Patiesībā mums kopmītnēs lielākoties dzīvo labi bērni, un viņu audzināšana ir kopējs komandas darbs,” stāsta Māra. Vienu brīdi sievieti gan pārņēma domas par aiziešanu no dežurantes darba, taču viņa to nespēja izdarīt.Pietrūkst jauniešu vājprāta“Biju labu laiku nostrādājusi par dežuranti. Domāju, ka varētu palikt strādāt tikai kultūras namā uz pusslodzi. Bet pavadīju divas nedēļas atvaļinājumā un teicu dēlam, ka palikšu turpat kopmītnēs, jo man pietrūkst tā jauniešu vājprāta. Man viņi tik ļoti patīk. Savā laikā dēls vadīja diskotēkas un strādāja par dīdžeju. Viņam aparatūra stāvēja mājās, bieži te ciemojās draugi. Tagad dēls ir izaudzis un māja tukša. Ja man nebūtu tehnikuma audzēkņu, tad aiz garlaicības nezinātu, ko iesākt,” smaidot saka dežurante. Viņa kopā ar jauniešiem jūtas jauna un enerģijas pilna.Ilgi jau vairs nav jāgaida jauniešu smaidi, sarunas un jautrība, jo jau pēc dažām dienām Smiltenes tehnikuma dienesta viesnīca atkal būs audzēkņu piepildīta. Tas neapšaubāmi Māras dzīvē ienesīs piedzīvojumus un arī pa kādam pārdzīvojumam. Taču pats svarīgākais – jaunieši viņas dzīvo krāso pavisam citādākās – raibās – krāsās. Un tas Māru dara laimīgu.
