Veltai bija četri gadi, viņas jaunākajai māsai — gads un 11 mēnešu, kad, nesasniegusi 30 gadu vecumu, nomira meiteņu mamma. Vainīga bija tuberkuloze. Toreiz, pirmskara Latvijā, medicīna ar šo slimību nespēja efektīvi cīnīties.
Veltai bija četri gadi, viņas jaunākajai māsai — gads un 11 mēnešu, kad, nesasniegusi 30 gadu vecumu, nomira meiteņu mamma. Vainīga bija tuberkuloze. Toreiz, pirmskara Latvijā, medicīna ar šo slimību nespēja efektīvi cīnīties.
Pēc notikušās nelaimes kaimiņu tantes mudināja mazo Veltu izvēlēties ārsta profesiju.
“Toreiz arī nospraudu sev mērķi mācīties medicīnu un palīdzēt citiem, lai tādi gadījumi neatkārtotos. Kad man prasīja, kas būšu liela, atbildēju, — daktere,” atceras smilteniete Velta Tauriņa.
Kaut Dievs tagad dotu tādus feldšerus
Tomēr par ārsti Velta nekļuva, kaut arī studēt medicīnu ļoti gribēja. “Nebija līdzekļu. Kara laikā klājās briesmīgi. Pazuda viss, kas bija aprakts zemē pirms došanās bēgļu gaitās. Palika tikai tik daudz mantas, cik bija mugurā.”
Pēc Gaujienas ģimnāzijas pabeigšanas Velta sāka mācīties medicīnas skolā Rīgā. Ja ne ārste, tad būs vismaz feldšere.
Kaut Dievs tagad dotu tādus feldšerus! Šo uzslavu Veltas darbam velta viņas bijušie pacienti. Laba, līdzjūtīga mediķe. Cilvēks, ar kuru varēja izrunāties un kurš vienmēr visu izskaidroja, stāsta aptaujātie smiltenieši. Tauriņmāsas darbu viņi atceras labi, kaut arī Velta jau vairāk nekā 10 gadu ir pensionāre.
Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcā neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā nemanot aizjoņojuši gandrīz 40 gadu. Arī tagad Velta smilteniešiem neliedz savu padomu. Vieni taujā, kas un kāpēc sāp. Otri izprašņā par medikamentiem. Trešie lūdz izmērīt asinsspiedienu. Pensionētā feldšere viņiem vienmēr atgādina, ka par nopietnākām kaitēm vajadzīga ārsta konsultācija. Arī tad, ja pašai rodas veselības problēmas, Velta taujā padomu savai ģimenes ārstei Sniedzei Vīksnai. Mediķa pieredze viņai arī noder, brīvprātīgi darbojoties Latvijas Sarkanā Krusta organizācijā.
Veltas darbs nav zudis nenovērtēts. Šogad Veltai Tauriņai piešķirti pat divi apbalvojumi. Pirmā ir pateicība par godprātīgu sabiedrisko darbu saistībā ar Smiltenes pensionāru apvienības 10 gadu jubileju. Otru apbalvojumu Velta saņems 17. novembrī. Tas ir Smiltenes pilsētas Atzinības raksts par ieguldīto darbu pilsētas labā.
Nekad nedomāja par naudu
Smiltenes pensionāru apvienībā Velta rosās kopš nevalstiskās organizācijas dibināšanas 1995. gadā. Toreiz viņu ievēlēja valdē. “Daudzi teica — es nē, es nē. Bet kas notiks, ja neviens neko nedarīs un visi tikai gaidīs, stāvēdami malā? Ir cilvēki, kuri taujā — kas man par to būs? Visu darba mūžu tādu jautājumu neuzdevu. Nevarētu strādāt tagad, kad mediķi izsaukumā pacientam prasa, vai viņam ir nauda, lai samaksātu. Nekad par to nedomāju.”
Velta teic, ka nauda viņai nav galvenā vērtība, kaut arī pati uzauga trūkumā. Sevi pensionāre pieskaita kara gadus pārcietušajai vecā kaluma paaudzei. Kamēr Latvijai pāri brāzās Otrais pasaules karš, viņa pabeidza pamatskolu dzimtajā Trapenē Alūksnes rajonā.
“Toreiz mums skolā nebija ļaunuma citam pret citu. Arī agrāk zēni sakāvās, taču tas notika citādāk, bez tīšas nerrošanas. Es un vēl viens zēns klasē bijām bārabērni. Nekad nejutu attieksmi, ka esmu citādāka. Klasē bijām 25 — visi izpalīdzīgi un saticīgi. Mūsdienās tādas attiecības izzūd. Cilvēki, šķiet, domā tikai par naudu.”
Velta ievērojusi, ka, runājot par tādām lietām, kļūst asa. Viņa arī nesaprot cilvēkus, kuri nenovērtē, pat nonievā citu sniegto palīdzību, piemēram, uzskata to par pārāk mazu. Tad viņi nezinot, ko nozīmē īsts trūkums.
Sākumā bija vienīgā
Velta vēl tagad uzklausa bijušo pacientu paldies vārdus, arī par dzīvības glābšanu.
Pēc medicīnas skolas pabeigšanas jaunā feldšerīte vispirms trijus gadus strādāja Gulbenē. Tur viņa īrēja dzīvesvietu kādā privātmājā un toreiz vēl nezināja, ka arī mājas saimnieku dēls Jānis Līkans pieaudzis par dzīves un darba vietu izvēlēsies Smilteni un vadīs ceļinieku uzņēmumu “8CBR”. Toreiz viņš vēl negāja skolā. “Jānītis bija ļoti pieklājīgs. Īsts džentlmenis. Nāca man parādīt, cik tālu iemācījies lasīt,” novadnieka bērnību atceras Velta.
Smiltenē viņa dzīvo kopš 1956. gada. Te izveidoja ģimeni un izaudzināja dēlu. Sākot strādāt Smiltenes slimnīcā, pirmo gadu bija vienīgā feldšere ātrajā palīdzībā. Faktiski dežurēja bez pārtraukuma. “Toreiz ātros Smiltenes slimnīcā vēl tikai dibināja. Bija mašīna un šoferis. Visi priecājās, ka nu ieradies arī viens pamatīgs feldšeris. Dzīvoju blakus slimnīcai. Terapijas nodaļa pieņēma izsaukumus, un es braucu pie pacientiem, līdz jutu, ka vairs nevaru izturēt. Tiklīdz dzirdēju noklaudzam slimnīcas durvis, lēcu augšā no gultas, domāju, nāk pēc manis. Kad sāka strādāt feldšeri Guna Akmentiņa un Elmārs Zilbers, kļuva vieglāk.”
Aizgāja daudzo avāriju dēļ
Veltai ļoti patika savs darbs, neraugoties uz feldšera maizes garozu. Ja ziemā ar automašīnu nevarēja piebraukt klāt pacientai mājai, feldšeri slimniekus vilka līdz mašīnai pa sniegu uz linu palagiem. Piedzīvoti arī kritieni no kāpnēm, namos tumsā meklējot pacienta mājokli. Veltai tie beigušies ar nobrāzumiem, taču kolēģi piedzīvojuši pat lūzumus.
Pensionētā feldšerīte domā, ka būtu strādājusi vēl ilgāk, ja uz ceļiem nesāktos tik daudz avāriju. Gandrīz katrā dežūrā divas vai trīs reizes mediķi izbrauca uz negadījumu vietām.
“Visu laiku šķita, ka degunā sitas asins smaka. Kādreiz pat ieēst nevarēju,” atceras Velta. Īpaši daudz ceļu satiksmes negadījumu notika uz Smiltenes – Gulbenes šosejas, ko mediķi sauca par “šņores ceļu” taisnā posma dēļ.
“Ātrā palīdzība bija pirmā, kas ieradās avārijas vietā. Ja bija pieci cietušie, nācās ātri izvēlēties, kuram pirmajam palīdzēt. Man palīgu nebija, izņemot šoferi. Un viņu vidū bija tādi, kuri nevarēja ciest asinis. Labi palīgi bija policisti.”
Ilgajā feldšeres praksē Velta redzēja, kādas nelaimes nodara grādīgo dzērienu lietošana. “Nelaimju bez gala. Alkohola reibumā cilvēki pakārās kur nu kurais, pat pie durvju kliņķiem. Kārās arī citu iemeslu dēļ. Kad sāku strādāt, Latvijā atgriezās no Sibīrijas izsūtītie. Toreiz piedzīvoju smagāko gadījumu manā praksē, pat šoku. Piebalgas pusē pakārās visa ģimene — tēvs, dēls un meita. Bērni bija aptuveni 20 gadu veci. Nesen bija atbraukuši no Sibīrijas. Prasīju kaimiņiem, kāpēc tā. Neesot varējuši pārdzīvot, ka viņus ne par ko neturēja, nelaida viņu mājā. Nervu sabrukumā cilvēks spējīgs uz galēju rīcību.”
Jātic, lai būtu spēks dzīvot
Pieradusi būt starp cilvēkiem, pensijā Velta nejutās savā ādā. Lai būtru noderīga, viņa iesaistījās pensionāru apvienības darbā un Sarkanā Krusta aktivitātēs.
Arī tagad katru pirmdienu un otrdienu Veltu var sastapt Sarkanā Krusta Smiltenes palīdzības punktā. Tas atrodas slimnīcas teritorijā, bijušās veļas mazgātavas ēkā. Dzīvē acīmredzot nav nejaušību. Bērnībā Velta, būdama bārene, katru gadu Ziemassvētkos saņēma dāvanas no pirmskara Latvijas Sarkanā Krusta. Tagad viņa ir šīs organizācijas brīvprātīgā palīdze un dara labu citiem ļaudīm.
Pensionāru apvienībā Veltas aprūpē ir “8CBR” mikrorajonā dzīvojošie vecie ļaudis. Viņa novērtē, vai pensionāriem nav vajadzīga sociālā palīdzība. Paziņo dažādu noderīgu informāciju. Tālruni šādam nolūkam Velta vairs neizmanto, jo reiz pēc tarifu kāpuma saņēma tik lielu rēķinu, ka makā pēc samaksāšanas palika tikai pieci lati no pensijas.
Sarunās pensionāri Veltai bieži izkrata sirdi. “Ir vieglāk, ja grūtumu izrunā un nenes to vienatnē. Ko saka pensionāri? Neko labu. Tāpat jau to garu velk. Viss kļūst dārgāks. Pielikumu pensijai nejūt. Nauda burtiski izkūst. Visi esam vīlušies Atmodā. Toreiz ar sajūsmu braucām uz manifestāciju Rīgā, uz Baltijas ceļu.”
Tomēr Velta uzsver, ka, neraugoties uz rūgtumu sirdī, kaut kam ir jātic, lai būtu spēks dzīvot. Viņu vecāmamma audzināja bijībā pret Dievu.
Gandrīz 20 gadus Veltu iepriecināja dziedāšana Smiltenes senioru korī “Mežābele”. Piecus gadus viņu ievēlēja par kora prezidenti.
Tagad balss vairs neskanot tik labi, lai dziedātu.
Pensionāres vaļasprieks ir ogošana. Vislabāk patīkot lasīt dzērvenes. To varētu darīt dienu un nakti.
Viens nav ceļa gājējs
Šogad 10. decembrī Velta svinēs 80. dzimšanas dienu. Daudzi brīnoties, ka jau tik daudz. Pēc izskata to pateikt nevar. “Turpmāk teikšu, ka man ir 18,” joko Velta.
Nākamajā gadā viņa atzīmēs vēl kādu apaļu jubileju — 50 gadu, kopš dzīvo Smiltenē. Skaisto pilsētiņu Velta ļoti iemīļojusi. Sāpot sirds, dzirdot par demolētāju nedarbiem.
“Viens nav ceļa gājējs, tāpēc apvienojāmies un nodibinājām pensionāru apvienību. Tikai kopumā ir spēks, lai varētu risināt šodienas problēmas. Mēs pārstāvam paaudzi, kura dzīves viļņos ir cietusi visvairāk — gan morāli, gan fiziski. Tagad cenšamies neieslīgt ikdienas rutīnā. Katrs gaišs mirklis dod spēku un enerģiju rītdienai.”
Ar šīm savām atziņām Velta dalījās šogad izdotajā Smiltenes pensionāru apvienības 10 gadu jubilejas izdevumā.
