Turpinājums no iepriekšējās sestdienas. Pļauka. Kad vēl biju jauna un kopā ar vēl vienu ciema meiteni sākām strādāt pilsētā, kopīgi īrējām istabiņu no kādas saimnieces.
Turpinājums no iepriekšējās sestdienas.
Pļauka
Kad vēl biju jauna un kopā ar vēl vienu ciema meiteni sākām strādāt pilsētā, kopīgi īrējām istabiņu no kādas saimnieces. Patiesībā, izņemot mūs, šajā mājā Tukuma nomalē neviens cits nedzīvoja: saimniece to bija mantojusi, pašai bija arī sava, daudz jaunāka un lielāka māja — tajā tad nu viņa dzīvoja kopā ar savu ģimeni.
Jau kopš pirmajām dienām mūsu mītnē dzirdējām, kā pa bēniņu istabiņu kāds staigā, grūsta mēbeles, kaut ko pārcilā… Sākumā it kā bija drusku bail, bet tad iestāstījām sev, ka tās visas ir muļķības, ka nekādu spoku nav, ka mēs — divas pieaugušas un prātīgas — tiksim galā ar visu!
Bet tad vienudien — tas jau bija ziemā — apakšstāva istabiņā sabruka krāsns, istabā sāka nākt dūmi, un tas vairs nebija izturams. Kad par to pateicām saimniecei, viņa mums atvēlēja pārcelties uz otrā stāva istabiņu — tur krāsnīte esot kārtībā. Tajā pašā vakarā priecīgas pārvācāmies uz augšstāvu.
Nākamajā rītā draudzenei uz darbu bija jādodas divas stundas agrāk nekā man, tāpēc es nemaz augšā necēlos, kad viņa aizgāja. Noklaudzēja durvis, nodipēja soļi uz leju pa trepēm, un viss palika klusu… Es tīksmē izstaipījos un, pagriezusies uz otriem sāniem, atkal aizmigu. Pēc kāda laika izdzirdu tādus kā soļus — kāds staigāja pa mūsu istabiņu! Atvēru acis: istabas vidū stāvēja jauna, skaista sieviete garā, baltā tērpā un ļoti dusmīgi skatījās uz mani. Es tūdaļ nolēmu, ka tas ir jau sen, jau no lejasstāva dzirdētais spoks, tāpēc dusmīgi uzsaucu: “Ko tev vajag?! Ej prom!” Taču baltā sieviete nevis izbijās, bet ļoti ātri, sperdama neparasti platus soļus, pienāca cieši klāt pie gultas un iecirta man sāpīgu pļauku pa labo vaigu. Šausmās un sāpēs es nez kāpēc saķēru otru vaigu, tad trakā ātrumā pārrāvu segu pāri galvai…
Bail man bija vēl ilgi, ilgi. Un sāpēja jau arī! Pēc kāda laika tomēr bija jāceļas, jāiet uz darbu, tāpēc bailīgi palūkojos visapkārt. Istaba bija tukša, aiz loga lēni ausa ziemas rīts.
Darbā, mani ieraugot, visi bija šokā: uz labā vaiga man rēgojās balti piecu pirkstu nospiedumi. Tā bija baltās spoku sievietes pļauka! Bet uz kreisā — tur savukārt, sarkani satūkuši, bija manis pašas pirkstu nospiedumi. Un kā man tas vaigs sāpēja! Darbabiedrenes manā stāstījumā noklausījās… nu, kā jau noklausās spoku stāstos: viena ticēja, cita — ne, viena šausminājās, cita — smīnēja. Tikai viena pavecāka sieviete teica, ka uz kreisā vaiga man esot roze uzmetusies. Viņa teicās zinot rožu vārdus, tāpēc sameklēja skolas burtnīcu ar tumšziliem vākiem, gabaliņu krīta, vilka svītriņas uz zilā papīra, kaut ko pie sevis norunāja, piesēja man papīru pie vaiga… Vakarā pēc darba gājām pie mājas īpašnieces, nevis uz savu jumta istabiņu. Izstāstījām viņai visu. Izrādījās, ka viņa zināja par to balto sievieti. Tā esot vecāsmātes krustmāte — nejauka un skopa vecmeita, kam tā māja reiz piederējusi. Visu savu mūžu cerējusi, ka viņu kāds apprecēs kaut vai mājas dēļ. Ar radiem saieties nav gribējusi — ja nu kāds iekāro viņas mantu! Un tā nu viņa savu mantu sargājot arī pēc nāves… Saimniece atzinās: cerējusi, ka uz svešiem cilvēkiem viņa savas dusmas neizgāzīs.
Tas nebija akmens…
Vecāmāte stāstīja, kā viņai reiz jaunībā izgājis… Saimnieks viņai — kalpu meitai — licis aizvest uz kādām citām mājām drēbju skapi. Puiši iejūguši zirgu, iekrāvuši skapi ratos — viņai tik vien esot jāizdara, kā tā manta jānogādā. Un lai nekavējoties doties ceļā, jo vakars, lūk, nākot virsū ar joni. Zirgs gadījies tāds lēnāks, un ar tik lielu vedamo jau nekādos rikšos nepadzīsi, tāpēc krēsla sabiezējusi jau turpceļā. Pajūgs tuvojies kapsētas ceļa galam, kad vecāmāte ieraudzījusi grāvmalā tādu kā cilvēku tupam. Tā kā apsēdies, tā kā čokurā sarāvies, tādu kā melnu lakatu vai segu pār galvu sev pārmetis… Viņa, protams, bija dzirdējusi, ka pie kapiem spokojoties, bet tikai tajā brīdī tā pa īstam aptvērusi, kāpēc puiši paši neveda to skapi…
Tuvojoties spokam, zirgs kļuvis tramīgs, negribējis vairs iet uz priekšu, kārpījies, purinājis galvu, krācis, cēlies pakaļkājās, kāpies atpakaļ, līdz beidzot apstājies pavisam. Labi vēl, ka nemeties atpakaļ ilksīs, nelēcis pāri grāvim ar visu lielo drēbju skapi ratos!
Lai kaut kā iedrošinātu zirgu un — ko tur slēpt — sevi arī, vecāmāte kāpusi ārā no ratiem, devusies uz krustcelēm pie melni čurnošā “kaut kā”, pūlēdamās domāt, ka tas varētu būt, piemēram, viņas tēvabrālis, kas tovasar bija pēkšņi nomiris… Piegājusi klāt, viņa mēģinājusi ar vēzienu itin kā uzsist uz pleca sēdošajam, taču roka… tam izgājusi cauri neaizķerdamās!
Tas nu bijis par daudz! Vecāmāte metusies atpakaļ uz ratiem, ielēkusi tajos un strauji parāvusi grožus. Zirgs — gluži otrādi — nu bijis nomierinājies un mierīgi sācis soļot uz priekšu.
Visu mājupceļu vecāmāte ratos trīcējusi un drebējusi, baidīdamās par to, kas nu tagad, galīgā tumsā, viņu sagaida. Sevi iedrošinādama, mēģinājusi domās sarunāties ar mirušo onkuli… Bet — mājup braucot, kapu ceļa galā nekā vairs neesot bijis.
Gunāriņš
Gunāriņš bija bārenis. No dzīves viņš aizgāja agrā jaunībā — nedaudz pāri divdesmit gadu vecumam. Mira viņš mīklainos apstākļos — kopā ar vairākiem citiem kolēģiem sadega vai noslāpa dūmos savā darbavietā Dubultu dzelzceļa stacijas policijas dežūrtelpās. Gunāriņš nebija mūsu radinieks, mēs viņu vienkārši bijām paņēmuši pie sevis, kad viņš pusaudža gados bija palicis bez mitekļa, visu vasaru dzīvojis malkas šķūnītī, bet virsū nāca ziema ar salu un sniegu… Mums viņa gluži vienkārši kļuva žēl! Tā viņš dzīvoja mūsu ģimenē, draudzējās ar manu brāli un viņa draugiem, mācījās, sāka strādāt…
Briesmīgais negadījums mūs visus ļoti satrieca — mēs Gunāriņu patiesi mīlējām! Protams, to citu puišu jau arī žēl, bet tie mums bija sveši…
Gatavojāmies bērēm. Brālis ar savu draugu aizgāja kārtot kaut kādas darīšanas, bet mēs ar mammu un manu meitu — trīs sievietes tātad — palikām vienas mājās. Tumsa vakars, kļuva neomulīgi, tāpēc aizslēdzām un vēl aizbultējām ārdurvis. Es virtuvē mazgāju traukus, kad pēkšņi koridorā atskanēja pamatīgs spēriens pa Gunāriņa istabas durvīm! Man šķīvis izkrita no rokām un saplīsa… Pārbīlī ieskrēju istabā, bet tur tikpat pārbijušās dīvānā tupēja mana mamma un meita. Arī viņas bija dzirdējušas troksni un arī viņām bija licies, ka tas ir kājas spēriens pa mūsu iemītnieka istabiņas durvīm… Bet ārdurvis taču bija ciet!
Pēc kādas stundas pārradās brālis kopā ar savu draugu. Viņiem ilgi nācās zvanīt pie durvīm, grabināties gar logiem, līdz mēs uzdrošinājāmies iet un lūkot, kas ir nācēji. Protams, ka mēs, cita citu pārtraukdamas un papildinādamas, visu izstāstījām. Protams, ka brālis mums neticēja, bet viņa draugs — tas smējās pilnā balsī!
Brīdi vēlāk, kad stāstījumu jau nezin kuro reizi bijām atkārtojušas visos sīkumos, atbildējušas uz abu vīriešu jautājumiem un jau daudz mierīgākā noskaņā dzērām tēju, brāļa draugs atļāvās kaut ko pajokot par baiļu lielajām acīm un sieviešu zaķpastalību… Un tieši tajā mirklī durvīs, kas veda no virtuves uz viesistabu, atskanēja visdrausmīgākais kājas spēriens!
Mēs, sievietes, iekliedzāmies, brālis kļuva bāls, bet viņa draugs vienā acumirklī ar abām kājām uzlēca uz atpūtas krēsla! Neviens vairs nesmējās…
Dienas, pat vairākas nedēļas pagāja tādā kā murgā — mēs nekad nezinājām, kad atkal atskanēs spēriens, kad atkal dzirdēsim, kā pa Gunāriņa istabu kāds staigā… Bēru dienā visi viesi redzēja un dzirdēja, kā kustas un šķind pudeles uz galda — varēja domāt, ka kāds tās pārskaita… Brālim, kad viņš reiz dienā apgūlās un piesnauda, kāds pēkšņi uzsita uz pleca un Gunāriņa balsī uzsauca: “Pietiek gulēt, celies augšā!”
Tā tas turpinājās krietnu laiku. Un tad — vienu nakti — Gunāriņš atnāca pie manis sapņos un sacīja, ka viņam neesot miera, kamēr kādam nav izstāstījis, kā viss patiesībā notika. Tas, ko sakot izmeklētāji, esot aplama versija. Viņi neesot darbā dzēruši, neesot kāvušies. Tie esot bijuši kaut kādi kaukāziešu izcelsmes vīrieši, kas ieradušies noskaidrot, kurš no policistiem viņiem pārgājis ceļu kaut kādos nelikumīgos darījumos. Spīdzināšana esot bijusi tik nežēlīga! Un viņam, Gunāriņam, tik ļoti, tik ļoti sāpējis! Es pamodos no tā, ka raudu, un līdz pat rītam vairs nespēju aizmigt. Nākamajā dienā mamma aizgāja uz baznīcu, runāja ar mācītāju, viņš noturēja aizlūgumu, un mūsu mājās iestājās miers.
“Neguli manā vietā!”
Kaimiņu mājās — vēl vecajos laikos — bijis reiz tāds gadījums. Beigusies siena talka, kas ieilgusi līdz vēlam vakaram, jo puiši krietni vien aizsēdējušies pie alus kausa… Trīs puiši devušies gulēt uz siena šķūni. Viens no viņiem, kā jau ierasts, licies uz auss turpat, uz zemākā panta, bet pārējie divi rāpušies uz augšējo siena pantu — tur būšot siltāks.
Kad nu visi labi iemiguši, pie tiem, kas augšējā pantā, kāds pienācis klāt, sapurinājis aiz pleciem, pamodinājis un teicis: “Neguli manā vietā!” Puiši pat nav īsti skatījušies, kas ir traucētājs, vien atrūkuši: “Kas tev — vietas trūkst?” Taču modinātājs bijis neatlaidīgs — pēc laika, tiklīdz šie labi iemiguši, atkal bijis klāt. “Neguli manā vietā! Tā ir mana vieta!” viņš atkal sacījis. Viens no pamodinātajiem tad nu dusmās pienācēju pasūtījis, kā mēdz teikt, dillēs. Protams, ka puiši pat neesot domājuši celties augšā un dot kādam savu vietu, viņi apgriezušies uz otriem sāniem un gulējuši vien tālāk.
No rīta tas, kurš gulējis uz zemākā panta, turpat arī pamodies, bet abi no augšējā panta rīta svīdumā pamodušies… kartupeļu tīruma vidū. Gulējuši starp vagām mīkstā zemītē. Tā, redz, iet, kad godu neprotas un nedod vietu, kam tā pienākas!
Turpmāk vēl
