Kārtējā trešdienas diskusija, kuru vēroju TV ekrānā, šoreiz lika saspringt par ideju: ticības kā obligātas normas ieviešanu valsts pārvaldē un skolas solā. Antikristi būšot tie, kuri balsošot pret obligāto ticības mācības priekšmeta ieviešanu vispārizglītojošās skolās, apgalvoja katoļu baznīcas pārstāvis. Kad piedzimu, mans vecaistēvs jau bija devies aizsaulē. Vienīgā saziņa ar viņu ir sena fotogrāfija, no kuras manī raugās stalts jauns vīrietis latviešu strēlnieka formas tērpā, un nostāsti, kurus dzīves nogalē man uzticēja vecāmāte. Streļķa rūdījums un rakstura iezīmes viņam bija devušas atziņas, kuras man noder vēl šodien. Viena no tām bija viņa attieksme pret ticības lietām. Vectēvam laikos, kad ticības mācību pasniedza skolā, bija cita pārliecība. Ticība ir katra cilvēka personīga lieta, un, lai kādam pierādītu savu ticību, nav jādodas uz baznīcu. Esmu pārliecināta, ka dzīvoju demokrātiskā sabiedrībā, un neviens kā obligātu dogmu nevarēs uzspiest tiem vecākiem, kuri reliģijas vietā izvēlas bērniem mācīt ētiku, mainīt savus uzskatus. Morālās vērtības es rodu savos senčos, tās pārmantos mani bērni un mazbērni. Kamēr es ziņās dzirdēšu par kārtējo skandālu, kas atbalsojas katoļu baznīcā, kamēr es vēstures grāmatās lasīšu par kariem un to cēloņiem, tikmēr demokrātiskā sabiedrībā mani neviens par antikristu nedrīkst saukt.
