Katrā pagastā ir cilvēki, kurus pazīst visi iedzīvotāji. Daudzi tūlīt teiks, ka tas, protams, ir pagasta pārvaldnieks. Jā, bet vēl visiem zināma ir feldšere, jo ikviens cilvēks kaut reizi ir vērsies pēc palīdzības pie vietējā mediķa. Arī Jērcēnu pagasta veselības punkta ārsta palīdzi Līgu Svarinsku pazīst lielākā daļa jērcēniešu. Viņa medicīnā nostrādājusi 40 gadus, no tiem 18 – Jērcēnos. Šonedēļ Līgai apritēja apaļa jubileja. Jērcēnu pagasta bibliotēkas vadītāja Ilvija Ķimse Līgu raksturo kā brīnišķīgu cilvēku. “Nav bijis gadījuma, kad viņa atrunātos ar laika trūkumu vai ko citu, ja kāds lūdz palīdzēt. Mūsu feldšerītei cilvēki ir zvanījuši pat naktī, un viņa nekad nevienam nav atteikusi. Es nemaz nezinu, ko mēs iesāktu, ja mums nebūtu tādas Līgas,” saka I. Ķimse.Kad par ciematnieku sirsnīgajiem vārdiem ieminos Līgai, viņa atbild, ka tāds vienkārši ir viņas kā mediķes ikdienas darbs – palīdzēt cilvēkiem.Strādā savai sirdsapziņaiCilvēku paldies mediķiem mūsdienās ir gandrīz arī vienīgais iepriecinājums darbā, jo nav noslēpums, ka politiķi medicīnā ir radījuši vairākas problēmas, kas sāpina gan pacientus, gan viņu ārstus. “Ir smagi redzēt, ka valsts neprot novērtēt mūsu jomas darbinieku pienākumus. Mēs strādājam tikai savai sirdsapziņai. To gan var teikt arī par citām nozarēm. Man drīz būs kauns, ka es strādāju medicīnā. Ārpus pagasta robežām droši vien nemaz neteikšu, ka esmu mediķe. Tā nu tas diemžēl ir,” atzīst L. Svarinska.Ārstējošie mediķi atrodas vidū starp pacientiem un nozares vadošajiem ierēdņiem. Par pēdējo neizdarībām pārmetumi no cilvēkiem itin bieži jānoklausās tieši tiem, kas ir vidū un apkalpo pacientus, jo no laukiem jau nebrauks uz ministriju pateikt, ka medicīnā valda bardaks. “Par to runāt var sākt jau ar mūsu iestādes nosaukuma mainīšanu. Kādreiz mana darbavieta bija feldšerpunkts, tad sākās runas, ka pašvaldības feldšerpunktus vairs nedrīkstēs finansēt, pēc tam atkal viedoklis mainījās, pat aicināja lēmējvaras palīdzēt medpunktiem, lai tikai pašai valdībai nekas nebūtu jādara, un līdzi visām pārmaiņām mainījās arī iestādes nosaukums,” saka ārsta palīdze.Lēmumi sajaukti ar politikuPar lielāko problēmu medicīnā L. Svarinska uzskata cilvēku nespēju nokļūt pie ārsta. “Izmeklējumi pie speciālistiem ir grūti pieejami. Ja tagad zvanītu un pieteiktos, piemēram, uz izmeklējumiem ar ultrasonogrāfu, tad kārta pienāktu oktobrī. Ne vienmēr cilvēks tik ilgi var gaidīt. Tas ir tas, kas daudzus nomoka. Rindas ir ļoti garas. Es nezinu, kādam cilvēkam jākļūst par nozares līderi, lai situācija uzlabotos. Visi lēmumi par medicīnu iet kopā ar politiku. Vadībā ir bijuši gan politiķi, gan profesionāļi, bet jāatzīst, ka arī daļa vadošo mediķu ir politizējušies. Mūsu lielākā nelaime, ka visam apakšā ir savas intereses,” apliecina L. Svarinska.Tās ir tagadējās izjūtas, bet pirms daudziem gadiem mediķes profesiju Līga izvēlējās tādēļ, ka tā viņu interesēja un bija prieks, redzot, ka citiem var palīdzēt. “Savulaik, kad mācījos Jērcēnu astoņgadīgajā skolā, mums tuvu atradās feldšerpunkts. Tajā strādāja feldšere Ausma Vītola. Es darbojos sanitārajā kopā, un man veicamie pienākumi ļoti patika, turklāt ar apbrīnu vēroju feldšeres darbu. Tas bija pirmais stimuls, kas noteica tālāko izvēli. Kad vēlāk mācījos vidusskolā Valmierā, iestājos darbā slimnīcā par sanitāri. Pēc tam jau bija skaidrs, ka citu jomu neizvēlēšos,” stāsta Līga.Smagu saslimšanu nav daudzSalīdzinot pirmos darba gadus un tagadējo laiku, L. Svarinska atzīst, ka mūsdienās medicīnai iespējas ir daudz lielākas, bet tās var izmantot tikai tad, ja ir nauda. Ja tās nav daudz, tad ir kā ir. Turklāt saslimšanu neviens neplāno. Nelaime parasti uzbrūk negaidot, un ir grūti, ja nav nekas iekrāts. Pateicoties Līgas pretimnākšanai un dažkārt pat uzbāzībai, mudinot pacientu vairāk par sevi rūpēties, pagastā nav pārlieku daudz smagu saslimšanu. “Kad sāku te strādāt, darba bija vairāk. Arī tagad cilvēki slimo. Vairāki ir ar hroniskām kaitēm, kurām raksturīgi uzliesmojumi, bet tiekam galā. Negribu sevi lielīt, bet esmu apzinājusi cilvēkus un tiem, kuriem ir kāda hroniska saslimšana, pievēršu lielāku uzmanību. Arī tādēļ varbūt nav pārlieku smagu slimību. Es neteiktu, ka tagad vairāk slimo nekā agrāk,” atzīst L. Svarinska. Viņa atzinīgi vērtē neliela aptiekas punkta atvēršanu iestādē. Pagastā ir daudz pensionāru, kuriem šad tad ievajagas kādu medikamentu, un tad ir labi, ka nav jābrauc uz Strenčiem vai Valmieru, bet var uz vietas saņemt recepti un nopirkt zāles. Pie slimniekiem Līga brauc ar savu automašīnu, bet izdevumus par degvielu apmaksā pagasta pārvalde. Pacientu pieņemšanas laiks oficiāli skaitās līdz pulksten 13.00, bet Līga pasmaidot nosaka, ka tas ir tikai tā uzrakstīts. “Uzrakstītais galīgi nav spēkā, jo cilvēki var piezvanīt arī pēcpusdienā un vakarā, pat naktī. Ja spēju palīdzēt, tad to arī daru. Smagākos gadījumos izsaucam neatliekamo palīdzību. Varbūt tādēļ naktīs īsti vairs miegs nenāk. Tālrunis stāv līdzās gultai, un tas var jebkurā mirklī iezvanīties. Tā ir lauku medicīnas darbinieka specifika, un tur neko nevar darīt,” saka ārsta palīdze.Vajadzīgs arī dusmīgāks vārdsLīga pieļauj, ka viņas tālruņa numurs zināms lielākajai iedzīvotāju daļai. Arī draugu un laba vēlētāju netrūkst, jo visi iepazīti, viņiem palīdzot tikt galā ar kādu kaiti. “Gan jau ir arī tādi, kas dusmīgi uz mani, jo pati reizēm nenoturu sevī asāku vārdu, redzot, ka kāds sev bojā veselību. Pie tā vainīgs tas pats zaļais pūķis, kas pamanāms arī mūsu pagastā. Kā var novaldīties, ja ieraugu, ka cilvēks, kam no rīta pie manis bija pieslēgta sistēma, pēcpusdienā jau grīļojas pie veikala,” stāsta L. Svarinska. Tomēr vairākums iedzīvotāju, pēc Līgas domām, ir izpalīdzīgi un atsaucīgi. “Šī ir mana dzimtā puse, man tā ļoti patīk un es droši vien nekur citur vairs nedošos. Arī cilvēki te ir jauki,” apliecina L. Svarinska. Dienā veselības punktā ienāk apmēram 10 apmeklētāju. Ne visi ierodas sūdzēties par kaitēm. Šad tad gribas tikai parunāties, jo Līga prot uzklausīt. Tagad ārsta palīdzei vieglāk strādāt, jo bērni izauguši un devušies savos dzīves ceļos, agrāk gan vajadzējis domāt, kā visu paspēt darbā un vēl aprūpēt četrus mazuļus. “Tad lielākoties strādāju slimnīcā naktsdežūrās un vīrs Pēteris pieskatīja mazos, bet dienā, kad viņš bija darbā, es biju pie bērniem,” atceras Līga. Mammas ceļu dzīvē ir izvēlējies pastarītis Miks, kurš arī apguvis ārsta palīga profesiju. Līga pieļauj, ka jaunākais dēls tā izlēmis, vērojot viņu darbā.Nodzīvotie gadi gandarīPirms jubilejas atminoties nodzīvotos gadus, L. Svarinska uzskata, ka tie ir devuši gandarījumu. Kā īpaši gaišu mirkli viņa atceras dvīņu Gusta un Mika piedzimšanu. “Varbūt mazliet ir žēl, ka nevarēju izmācīties par ārsti, jo man nebija tādu iespēju. Bija jāaudzina bērni un toreiz nebija citu iespēju kā studēt klātienē. Tomēr man ir prieks par darbu, ko esmu izvēlējusies. Arī ģimenē visi esam draudzīgi dzīvojuši. Ar Pēteri kopā būšu pavadījusi 40 gadus. Esam sevi pārbaudījuši grūtībās, visu laiku saglabājuši uzticību viens otram. Tas viss dod gandarījumu. Neko vairāk nevēlos, kā godīgi arī turpmāk nostrādāt līdz pensijai atlikušos gadus, mīlēt apkārtējos cilvēkus un ļaut, lai mani mīl,” saka L. Svarinska.
