Sarunājoties ar Valkas ģimnāzijas audzēkni Vitāliju Berežaņinu, nevar nepamanīt akcentu, kas rodas, ja cilvēks ilgstoši runā tikai angliski.
Sarunājoties ar Valkas ģimnāzijas audzēkni Vitāliju Berežaņinu, nevar nepamanīt akcentu, kas rodas, ja cilvēks ilgstoši runā tikai angliski. Šķiet, ka puisis joprojām dzīvo atmiņās par pavadīto gadu Amerikā, Teksasas štatā, kas ir kovboju un vesternu dzimtene.
Vitālijs ir ļoti mērķtiecīgs, apzinīgs un sportisks puisis. Viņš zina, ka svarīgākais dzīvē ir kvalitatīva izglītība un valodu prasme. Pēc tam būs arī viss pārējais — interesants, labi atalgots darbs, ģimene un labklājība.
Lai izteiktu apstiprinājumu, Vitālijs intervijā bieži lieto izteicienu: 100 procentu. Tas arī nedaudz raksturo centīgo puisi, jo viņš visus savus pienākumus cenšas paveikt maksimāli labi.
Pārbrauc ar kovboja zābakiem un cepuri
“Teksasas galvaspilsēta Hjūstona ir sestā lielākā pilsēta Amerikā. Valstī tā ir naftas metropole,” ar azartu par vietām, kur pabijis, stāsta valcēnietis. Mācīties uz Ameriku viņš brauca, pateicoties Rotari klubam. Puisis pilnībā pārvalda latviešu un krievu valodu. Bet pēc nodzīvotā gada Amerikā atzīst, ka joprojām domājot angliski. Lai gan gadu Vitālijs izlaida mācības ģimnāzijā, pa to laiku viņš esot ieguvis 30 labus draugus no dažādām pasaules valstīm, iepazinis Ameriku un apguvis valodas.
“Iedomājieties, kādas ceļošanas iespējas man tagad rodas! Mans skatījums vairs neaprobežosies tikai ar Baltijas valstīs redzēto,” priecājas ģimnāzists. Raksturojot savu dzimteni Latviju, Vitālijs lepojas, ka latviešiem ir tradīcijas, kuras tiek saglabātas. Amerikā tradīcijām nepievēršot tik lielu uzmanību.
No ASV valcēnietis mājās pārvedis īstus kovboja zābakus un cepuri. Vairākums kovboju esot vieglprātīgi un jautri cilvēki, kuri visu laiku košļā tabaku un dzen jokus. Tas ļoti ietekmē viņu runas stilu, tāpēc iebraucējiem grūti saprast turienes dialektu.
Vairākas reizes ceļojot pa Teksasu, valcēnietis secinājis, ka kaktusi tur nemaz neesot tik milzīgi, kā bija domājis, vienīgi asi gan.
Neēd ugunīgos halopenjas piparus
Vitālijs dzīvoja ģimenē, kas bija meksikāņu dzīves stila piekritēja. Iespējams, šā iemesla dēļ puisis pašmācības ceļā, izmantojot tālmācības iespējas, turpina apgūt spāņu valodu. To viņš cenšas iemācīt arī dažām Valkas ģimnāzijas 8. un 9. klases audzēknēm. Spāņu valoda esot skanīga, daudzi vārdi izrunājami līdzīgi ka angļu un krievu valodā. Mācot citus, Vitālijs atkārtojot jau iegūtās zināšanas. Puisis domā, ka viņam neesot pedagoga talanta, jo viņš špikojot no saviem skolotājiem un tādas pašas metodes pielietojot, skolojot meitenes. Valodu apguve ietilpst Vitālija karjeras veidošanas plānos, jo, lai strādātu, piemēram, Eiropas Parlamentā Briselē, darbiniekam jāprot vismaz piecas valodas. Vitālijs tuvākajā nākotnē plāno apgūt arī itāļu valodu.
“Manas Amerikas ģimenes tētis bija meksikānis, viņa hobijs bija saimniekošana virtuvē. Viņš ēdienu gatavoja, izmantojot īpaši stipros un ugunīgos halopenjas piparus. Tos no ēdiena parasti lasīju ārā,” smejas puisis. Vitālijs dzīvojis tikai nepilnus 40 kilometrus no Meksikas robežas, bet viņam neiznāca pabūt šajā eksotiskajā zemē.
Valcēnietim garšojuši treknie amerikāņu ēdieni — picas un hamburgeri. Viņš jūsmo arī par lazanju. Amerikā korpulento cilvēku esot tik daudz arī tāpēc, ka picērijās, samaksājot par vienu picas gabalu, varot ēst, cik lien iekšā. Par šādu iespēju Vitālijs esot bijis bezgala priecīgs. Hjūstona korpulento cilvēku skaita ziņā ieņemot pirmo vietu pasaulē. Amerikāņi bieži ietur maltītes meksikāņu restorānos, kur bauda enselades — plānas pankūkas, pildītas ar ceptām, kūpinātām, žāvētām, salītām un vārītām krevetēm. Vitālijs izbaudījis arī prieku, ka, restorānā ēdot pistācijas riekstus, čaulas var mest uz grīdas.
Valcēnietis novērojis, ka vairākums amerikāņu izmanto trenažieru zāles, kur aktīvi nodarbojas ar sportu. Amerikāņu 50 gadu vecais tētis, piemēram, katru rītu skrēja, bet Vitālijs kopā ar 13 gadu veco “brāli” Entoniju regulāri kopā trenējās. Amerikā viņam bija arī septiņus gadus veca “māsa”, mazliet kaprīza meitene Stefānija. Ģimenē dzīvoja arī 17 gadu vecā Kristīne no Vācijas, kura mācījās kopā ar Vitāliju. Nākamvasar Kristīne brauks ciemos pie Vitālija uz Valku, un arī puisis cer aizbraukt pie draudzenes.
Valcēnietis cer, ka nākamā gada Ziemassvētkos brauks ciemos pie saviem amerikāņu vecākiem, bet tagad katru nedēļu viņi apmainās ar epasta vēstulēm, kā arī sazinās telefoniski.
Sapnis studēt Amerikā
Lai gan Vitālijam Valkas ģimnāzijā jāmācās vēl divi gadi, viņš jau tagad zina, ka izglītību turpinās kādā no Amerikas koledžām. Puisis regulāri ievāc informāciju par studiju iespējām ASV.
“Iespējams, kādam liksies, ka esmu saslimis ar Ameriku, bet tā ir milzīgu iespēju zeme. Astoņas no desmit pasaulē labākajām universitātēm atrodas ASV. Arī Lavijas premjerministrs Aigars Kalvītis augstāko izglītību ieguvis ASV,” pārliecinoši stāsta Vitālijs. Viņš priecājas, ka arī mamma un tētis viņu atbalsta, kaut gan reizēm skumīgi noskatās uz dēla mērķtiecīgo darbošanos. Sākumā mamma esot bēdājusies, ka vienīgais dēls ģimenē aizbrauc no mājām, bet tagad esot lepna par viņu. Vitālijs atklāj, ka pēc pavadītā gada Amerikā viņam neesot gribējies braukt mājās, bet ilgas pēc ģimenes un draugiem bijušas nepārvaramas. Cerība par dzīvošanu Amerikā Vitāliju spārno un liek viņam vēl cītīgāk mācīties valodas. Viņš domā, ka sākumā iedzīvoties jaunajā skolā viņam palīdzēs jaunie draugi un arī Amerikas ģimene.
“Draugi vēlas, lai es ar viņiem būtu kopā. Es viņiem ticu, tāpēc cenšos,” atklāj Vitālijs.
Pašlaik Valka puisim vēl neesot par “mazu un seklu”, jo viņam esot tik daudz darīšanu, ka neatliek laika filozofēt par dzimtās pilsētas apmēriem. Rīga viņam gan nepatīkot, jo tur visi cilvēki uz ielām skrienot, nevis ejot.
“Nesaprotu, kur viņi visi skrien!” brīnās Vitālijs.
Valkas ģimnāzijas patriots
“Valkas ģimnāzijā ir grūti mācīties. Skolēniem ir milzīga slodze,” atzīst puisis. Vitālijs priecājas, ka mamma ne no viena neietekmējās un viņu palaida mācīties latviešu skolā. Vitālija tēvs ir krievs, tāpēc puisis perfekti prot krievu valodu.
“Mēs esam bilingvāla ģimene — ar mammu sazinos latviski, ar tēti —krieviski,” atklāj dēls.
Pašlaik, mācoties 11.b klasē, Vitālijam jāpagūst līdz decembra sākumam nokārtot arī 10. klases ieskaites. Ģimnāzists veiksmīgi nokārtojis jau vairāk nekā pusi ieskaišu un apgūst 11. klases mācību vielu, vidējā atzīme Vitālijam esot augstāka par astoņām ballēm. Viņš ar to no sirds lepojas. Par labām sekmēm Vitālijs saņem arī skolas stipendiju un, pedagogu mudināts, pieteicies vēl otrai stipendijai. Viņam neesot svarīgs stipendijas lielums, bet gan apziņa, ka viņš to var iegūt.
Vitālijs slavē arī savu klasi, teikdams, ka “11.b ir slavenākā klase skolā, jo mums ir savs dzejas krājums, mēs esam gudrākie, aktīvākie un nebēdnīgākie”. Pašlaik visas 11. klases gatavojot 10. klašu skolēnu iesvētīšanas balli.
Fano par amerikāņu futbolu
Mācoties Amerikā, Vitālijs tik ļoti neizjuta klases kolektīvu, jo tur mācības notiek pēc universitātes principa. Toties spēlējot amerikāņu futbolu, komandas biedri ir vienoti, cits citu aizstāv un nepiederošiem nekad nestāsta par komandas ikdienu.
“Amerikāņu fultbols ir īstu vīriešu spēle,” uzskata Vitālijs. Viņam mājās goda vietā stāvot amerikāņu futbola bumba. Ģimnāzists Aigars Naglis, kurš tagad mācās kādā Amerikas koledžā, arī aizrāvies ar amerikāņu futbolu. Vitālija skolas komanda izcīnīja rajona čempionu titulu, un tas ir arī valcēnieša nopelns. Koledžā viņš aizrāvies ar 100 metru skrējienu, bet konkurēt ar melnādainajiem skrējējiem viņam neesot bijis pa spēkam.
Lai jaunībā paspētu izdarīt tik daudz, nepieciešama liela pašdisciplīna. Vitālijs uzskata, ka šīs īpašības viņam ir pārpārēm, tāpēc neesot problēmu līdz deviņiem vakarā paveikt dienas darbus. Gulēt viņš ejot ātri, jo atlētam jāatpūšas. Vitālijs nodarbojas ar bodibildingu.
Spāņu valodai viņš veltot vismaz piecas minūtes dienā, tāpēc apgūt uzdoto vielu mēneša laikā neesot problēmu.
“Ja cilvēks nevar sevi piespiest mācīties skolā, tad izmantot tālmācību nav jēgas,” uzskata puisis. Viņš līdz vēlai nakts stundai “nesēžot” internetā, jo tas viņam neesot interesanti. Pašlaik pēc stundām viņš gatavojas divām olimpiādēm — angļu valodā un bioloģijā —, katru dienu apmeklē konsultācijas, lai varētu nokārtot 10. klases ieskaites. Vitālijs nedomā, ka ir paraugskolēns, viņš dara to, kas jādara.
