Ingūna Johansone, “Ziemeļlatvijas” galvenā redaktoreTik daudz negatīvā valda apkārt, ka neviļus gribas ikdienas sliktās ziņas pastumt malā un kaut uz mirkli nedomāt par nekārtībām valstī, par draudošajām dabas katastrofām, cilvēku nelietīgo dabu vai gaidāmajām vēlēšanām un lielo cirku, kas mūs visus sagaidīs tik un tā. Gribas parunāt par ko vasarīgu.Man šķiet, ka taisnība ir teicienā, ka nav sliktuma bez labuma. Neatklāšu nekādu Ameriku, teikdama, ka lielākajai daļai cilvēku pēdējā gada laikā naudas maciņā kļuvis mazāk. Kurš zaudējis darbu, kuram alga samazināta par trešdaļu. Un kas tur labs, jūs jautāsiet? Labs tai visā, ja proporcionāli naudas samazinājumam palielinās tieksme kaut ko darīt, lai dzīve būtu labāka. Nerunāšu par smalkām matērijām, bet par elementāro – vēderlietām vai par čaklumu. Jo tieši čaklums ir vajadzīgs, lai piespiestu sevi ķerties pie konservēšanas, ja tas nav bijis vaļasprieks, vienalga cik biezs maks bijis. Manuprāt, Latvijā ir atgriezusies konservēšanas mode. Jā, un tā ir lipīga. Ar patiesu prieku un jautru smaidu uztvēru ziņu, ka mana kolēģe, kura allaž deklarējusi, ka viņai nepatīk virtuves darbi un viņa savam vēderam par vergu nekļūs, sataisījusi gurķu salātus Sarmītes gaumē. Un vēl uzjautāja man arī kādu labu salātu recepti. Ar ne mazāku prieku apskatīju, cik skaisti gurķus burciņās sakārtojusi mana draudzene skolotāja. Jā, tos ģimenei cels galdā ziemas garajos mēnešos, jo ienākumu palielinājums tuvākajā laikā „nespīd”. Pirms diviem gadiem abas manis aprakstītās namamātes vieglu sirdi nopirktu “Spilvas” gurķīšus un nemaz nejustos tāpēc nesaimnieciskas, jo abas dikti daudz strādā un ir, iespējams, pat darbaholiķes, šī vārda labajā nozīmē. Tātad labā ziņa sliktajās lietās ir tā, ka naudas trūkums reizēm liek nostāties uz zemes un atgriezties pie īstajām vērtībām. Viena no šādām vērtībām, ir viss, ko paveicam savām rokām. Un sakiet, ko gribiet, vasarā virtuvē ir jāsmaržo pēc marinējumiem, ievārījumiem, jo tas ne tikai baro miesu, bet arī dvēseli. Es kā apzinīga māte šovasar vairāk aizdomājos par sava topošā studentiņa miesu, tāpēc konservēju gurķus un tomātus, bet, patiesi, virumi, ko saliku burkās, silda arī manu dvēseli. Nezinu, kā to dara citi, bet man patīk izmēģināt savu draugu un kolēģu pārbaudītās receptes. Pēc recepšu pirmavota tās arī pierakstu un atceros. Piemēram, jau pieminētie Sarmītes gurķi. Sarmīte ir “Ziemeļlatvijas” portāla redaktore. Viņa ir čakla ziemas krājumu gatavotāja. Iesaku arī jums izmēģināt! Mums visiem garšo. Vajag 5 kg gurķu, 0,5 l tomātu mērces, 300 g ķiploku, 200 g 9% etiķa, 200 g cukura, 2 ēd. k. sāls. Gurķus nomazgā un sagriež ripiņās kā salātiem. Sarīvē vai samaļ ķiplokus. Visu saliek lielā katlā, samaisa un vāra, līdz gurķi maina krāsu. Tas ir ātrs process, ja ilgi vārīsiet, gurķi kļūs mīksti. Karstus pilda tīrās burkās un aizvāko. Vēl šī brīža topā ir Airas gurķi ar mārrutkiem. Stipri gan. Sastāvdaļas – 2 kg gurķu, 5 ēd. k. sāls, pusotra glāze cukura, 300 g 9% etiķa, 200 g “Spilvas” mājas mārrutku. Gurķus sagriež smalkās ripiņas, pieliek visas sastāvdaļas un atstāj uz 24 stundām. Laiku pa laikam apmaisa. Tad liek tīrās burkās un aizvāko. Skats salātiem nav īpaši tradicionāls, jo mārrutki nokrāso marinādi bālganu, bet garša ir laba. Trešā recepte, ar ko vēlos padalīties, ir Ika Evas recepte. Burkās liek sagrieztu papriku, ķiploku daiviņas un ripiņās sagrieztus gurķus. To visu aplej ar karstu marinādi, kas vārīta šādās proporcijās: uz litru ūdens vajag 250 g 9% etiķa, 250 g cukura, 4 ēd. k olīveļļas (var jebkuru), 2 ēd. k. sāls. Aizvāko un, apgāžot uz vākiem, ietin segās. No rīta burkas ņem laukā un liek pagrabā. Vēl manā šīs vasaras plānā ir Ragžu ieteiktā tomātu recepte (lasāma 14. augusta „Ziemeļlatvijā”). Ar cerīgu skatu regulāri “Maksimā” un „topā” ielūkojos arī nocenoto augļu grozā, jo kā katru vasaru dikti gribas burciņās iemānīt banānus ar aprikozēm vai persikiem. Ar ievārījuma cukuru darbs ir pāris minūtēm, bet kas par smalku zapti sanāk par visai lētu naudu! Siekalas saskrēja mutē! Varbūt mums tomēr atjaunot vecās labās virtuves lapas, ko sakiet, lasītāji?
Valda Elstiņa, Grundzāles pamatskolas direktoreKonservēšana mūsu ģimenē ir tradīcija. Bērnībā redzēju, kā mamma darbojas, tagad pati kopā ar bērniem konservēju. Burciņās katru vasaru liekam gurķus, tomātus, ogas, ābolus. Idejas receptēm smeļos internetā – receptes.lv, taču vairāk man patīk eksperimentēt un pašai izdomāt kaut ko jaunu.Visiecienītākie mūsu ģimenē ir marinētie gurķi un latgaliešu salāti. Tos gatavoju no sagrieztiem gurķiem, ķiplokiem un dillēm, pēc tam pārkaisu ar sāli un pipariem. Kad tas izdarīts, viss jāpārlej ar karstu eļļu.Šogad esmu pievērsusies ievārījumu gatavošanai. Ļoti gards un veselīgs ir melleņu un ērkšķogu. Lai pagatavotu šo ievārījumu nepieciešams kilograms cukura un divi kilogrami ogu. Vispirms nelielā ūdens daudzumā liek vārīties ērkšķogas, bet tikai tik ilgi, lai izšķīst mizas. Cukuru vēl nedrīkst likt klāt. Pēc tam ērkšķogām pievieno mellenes, tad nedaudz parasto cukuru un dāņu ievārījuma cukuru. Kad masa sāk vārīties, to uzreiz salej burciņās. Pateicoties dāņu cukuram, ievārījums sanāk želejveidā.Nupat vārīju brūklenes. Nepieciešams kilograms cukura (nedaudz parastā, vairāk dāņu) un divi kilogrami brūkleņu. Ogas jāvāra, kamēr tās sašķīst, un klāt jāpievieno cukurs. Šāds ievārījums ir ļoti gards uz maizītēm. Tāpat citiem iesaku pagatavot avenes kopā ar upenēm.Man patīk gatavot. Konservējot var izbaudīt gatavošanas prieku. Nenoliegšu, šādā veidā ziemai sarūpēti krājumi ir atspaids ģimenei materiālā ziņā.
