Kopš negaidītās vētras pagājušas vairākas dienas, taču ik pa laikam prātā nāk tās svētdienas notikumi. Tieši pirms vētras ar draudzeni atradāmies Smiltenē pie ceļinieku parka un jokojāmies par zibeni un pērkonu. Brīdī, kad grasījāmies doties katra uz savām mājām, debesis kļuva aizvien tumšākas, parādījās stiprs vējš un viss kļuva nekontrolējams. Turpat blakām pie sporta skolas dažu sekunžu laikā redzēju, kā gāžas stabs un vējš aizpūš dzirksteļu mākoni. Tajā pašā mirklī pie kultūras nama kāpnēm viens pēc otra lūza divi koki. Tas viss nāca uz mūsu pusi. Aina bija tik šausminoša, ka ar draudzeni apjukām un skraidījām pa Atmodas ielu. Īsti nezinājām, kur bēgt, jo gar ielas malu bija koki. Šķita, ka jebkurš no tiem lūzīs un būs beigas. Līdzīgās situācijās visa dzīve paskrien gar acīm, bet šoreiz pat tam nebija laika. Galu galā tikām līdz tirdzniecības centram. Piedzīvotais tik mazā laika sprīdī radīja nerealitātes sajūtu. Vēl labu brīdi trīcēja rokas un kājas, arī rīcība bija visai neadekvāta. Kad laimīgi nokļuvu mājās, es pirmo reizi pa īstam apjēdzu, ka cilvēki ir bezspēcīgi un trausli dabas parādību priekšā. Līdzīgus skatus iepriekš biju redzējusi televīzijā, taču tie neizraisīja gandrīz nekādas emocijas. Tagad pateicos Dievam, ka viņš patiešām ir un ļauj man izdzīvot dzīvi. Vēl esmu nonākusi pie secinājuma, ka ar vārdiem spēlēties nedrīkst. Manuprāt, tie izaicina likteni, kā arī vairāk jāieklausās dažādu dienestu pārstāvju brīdinājumos par gaidāmo. Centīšos būt piesardzīgāka un to novēlu arī jums.
