Kaut jaunas vēlēšanas gaidāmas tikai pēc nepilna gada, dažu politiķu un žurnālistu rīcībā daudzas nianses izskaidrojamas tieši ar pirmsvēlēšanu gaisotni.
Kaut jaunas vēlēšanas gaidāmas tikai pēc nepilna gada, dažu politiķu un žurnālistu rīcībā daudzas nianses izskaidrojamas tieši ar pirmsvēlēšanu gaisotni.
Par to liecina gan tas, ka dažkārt sīkas un ikdienišķas problēmiņas tiek uzsildītas līdz kosmiskiem mērogiem, gan arī tas, cik ļoti politiķi steidz stiprināt savas pozīcijas ierēdniecības korpusā.
Tradicionālajās Rietumu demokrātijas valstīs ir tā, ka politiskā vara valsts augšējos līmeņos var mainīties periodiski reizē ar jaunām vēlēšanām, tomēr augstākā ierēdniecība, proti, īstie nozaru profesionāļi paliek savās vietās. Tas nodrošina lielāku ekonomisko un finanšu stabilitāti, kas citādi nebūtu iespējams. Piemēram, pirms nedaudziem gadiem Eiropā bija vērojama sociāldemokrātu nākšana pie varas vairumā valstu, toties pēdējā laika vēlēšanas liecina par konservatīvo un liberālo spēku revanšu. Mainās valdības, niansēs mainās sociālā politika, dažreiz arī nodokļu sistēmas, bet kardinālas izmaiņas nenotiek, jo ierēdniecība turpina strādāt pārbaudīto likumu robežās.
Pēcsociālisma īpatnības
Gan Krievijā, gan Baltijas valstīs un citur Austrumeiropā valda citi likumi un tradīcijas. Parasti mēdz apgalvot, ka pie mums īstu politisko partiju pagaidām nemaz nav, ka mūsu parlamentos tiek pārstāvēti tikai saimniecisko interešu grupējumi. Tā ir patiesība, bet ne visa patiesība. Viena no mūsu zemju īpatnībām ir tā, ka vara cenšas saplūst ar ierēdniecību, jo grupējumiem tikai tādā veidā ir iespējams pilnīgāk kontrolēt saimnieciski finansiālos procesus valstī.
Visspilgtāk šie jautājumi izpaužas Krievijā, kur Putina aprūpē izveidojās jauna partija “Vienotā Krievija”, kas tagad nedalīti dominē Valsts domē un lielā mērā arī pašvaldībās. Neviens politologs gan nav spējis noteikt, kādai politiskā spektra daļai šī partija pieder, jo faktiski taču nav nekādas ekonomiskās programmas. Kaut kāds sajaukums starp sociāldemokrātiju, liberālismu un konservatīvismu, jo īstenībā “Vienotās Krievijas” kursu nosaka prezidents Putins, pareizāk sakot, prezidenta administrācija, kas komandē gan Valsts domi, gan Ministru kabinetu. Arī tiesu varu komandē Kremlis. Likumiem maza nozīme.
Par ko tas liecina? Atbilde ir viena: Krievzemē Jeļcina laika politiskās partijas, kādas pastāvēja vismaz iedīglī, tagad ir pastumtas malā, lai vietā nāktu pašu ierēdņu radīta partija. Putina Krievijā valda augstākā ierēdniecība, kuras deleģēti pārstāvji atsēž savu pilnvaru laiku parlamentā un reģionu vēlētajos orgānos. Un atkal atgriežas tie činavnieku radītie posta laiki, par kuriem jau dzejnieks Ņekrasovs rakstīja: “Kovo hoču — pomiluju, kovo hoču — kazņu!”* Šāds činavnieku režīms Krievijā jau novedis pie viltus demokrātijas, kad politoloģijas speciālisti sāk runāt par sirdsapziņas cietumniekiem, par mūsdienu dekabristiem Sibīrijas katorgā.
Latvijas savdabība
Atšķirībā no Krievijas mums tomēr pastāv un savā starpā cīkstas vairākas puspolitiskas, pusekonomiskas grupas, ko ērtības labad saucam par partijām. Daļēji tas izskaidrojams ar to, ka Latvijas ierēdniecība tikai nedaudz pārmantota no padomiskās sistēmas. Laikā, kad valdīja viena partija, tā arī noteica augstāko un pat zemāko ierēdņu sastāvu. Neatkarības gados katra partija, kura ietilpa valdībā, centās pēc vecās tradīcijas veidot sev paklausīgu ierēdņu korpusu. Šāds režīms novedis pie ierēdņu rotācijas, kam bijusi gan pozitīva, gan negatīva loma. Labi tas, ka pat savulaik varenais “Latvijas ceļš” nepaguva saplūst ar ierēdniecību, jebšu iestāžu augstākie vadītāji centās vairāk sadarboties ar uzņēmējiem (ne vienmēr godīgajiem). Pat pēdējā laika notikumi apliecina, ka tiesas bieži cenšas pasaudzēt ekonomiskos blēžus, kas veikuši kriminālnoziegumus. Un valdības ministri tad tikai rokas noplāta, kad liela mēroga blēdim un kukuļdevējam pēc likuma paredzēto sešu gadu cietumsoda vietā tiek piespriesti divi gadi nosacīti.
No klasiskajām varām Latvijā pagaidām katra darbojas autonomi, maz respektējot valsts kopīgās intereses. Lai kārtējais politiski ekonomiskais grupējums spētu nodibināt kontroli pār citiem varas līmeņiem, notiek nepārtraukta cīņa par augstākajiem valsts pārvaldes amatiem. Spilgts piemērs bija Repšes vadītā valdība, kad “Jaunais laiks” ar plašiem vēzieniem gribēja nomainīt visu augstāko ierēdniecību. Visvairāk cieta Finanšu ministrija, iekšlietas, KNAB un ieņēmumu dienests, kur pieredzējušie vadītāji tika atbrīvoti un viņu vietā nāca nepieredzējuši iesācēji, dažos gadījumos vakantās vietas aizpildīja studenti.
Tieši šajā gaismā mums jāvērtē jampadracis ap iekšlietu ministra amatu, kur uz laipas sastapās “divi āži” — “Jaunais laiks” un LPP jeb mācītāju partija. Nevienam taču neinteresēja, cik spējīgs būs jaunais minists, jautājums bija tikai par viena vai otra grupējuma pozīciju nostiprināšanos. Tikai tālab visa lielā brēka.
Tautas tracināšana biznesa interesēs
Tā biznesa daļa, kas Latvijā nodarbojas ar pirkšanu un pārdošanu, parasti darbojas neatkarīgi no varas, un vienīgi ierēdniecība gribot negribot spiesta jampadračot līdzi. Tā tas bija ar sāls pirkšanas bumu, tā tas vērojams tagad jautājumā par putnu gripas gaidāmo pandēmiju. Laikraksti, televīzija un radio, skrienot pakaļ sensācijām, tautā vispirms radīja pilnīgi aplamu priekšstatu par minēto gripas vīrusu, kas noveda pie pastiprinātas pretgripas medikamentu pirkšanas (kas zāļu tirgotājiem ļauj pacelt cenas). Tuvojoties gadskārtējai gripas aktivitātei, katram cilvēkam tiešām derētu laikus padomāt vismaz par medus, ķiploku, dzērveņu un zāļu tējas rezervēm, varētu nopirkt arī paciņu remantadīna, bet reti kurš ir tik čakls, lai noskaidrotu, ka tam visam nav nekā kopīga ar putnu gripu. Kādā ielu aptaujā jauni cilvēki muld par to, ka viņus uztrauc putnu gripa, ka centīsies vakcinēties. Bet šis vīruss taču var uztraukt tikai tos cilvēkus, kuri strādā putnu fermās, kuri paraduši lietot pārtikā visādus gogelmogeļus no jēlām olām vai citus ēdienus, kas gatavoti no jēlas putnu gaļas. Kamēr nav radīta piemērota vakcīna cilvēkiem, vairāk jādomā par mājputnu vakcināciju. Zinātne vēl nezina to mehānismu, kā dalās vīrusi un to gēnu dubultspirāles, radot aizvien jaunus mutantus, tāpēc gaidāmās pandēmijas gadījumā vienalga nebūs piemērotas vakcīnas. Pandēmija slimniekus var pļaut kā ar milzu izkapti, un tad izdzīvo tikai tie, kam organisma dabīgās pretošanās spējas visaugstākās.
Bija mazliet amizanti vērot televīzijā, ar kādu neatlaidību glābiņu pret putnu gripas briesmām visi gaidīja no ministra Gundara Bērziņa. Burtiski skatījās mutē kā dieveklim un cerēja brīnuma vārdus. It kā pasaulē būtu kāds, kurš to spētu pavēstīt. Beigu beigās mūsu ministrs atrada iespēju ziedot miljonu, lai iepirktu pretgripas vakcīnu riska grupu potēšanai bez maksas. Arī tas labi, jo vakcinētajiem lielākas cerības nesaslimt ar parasto gripas vīrusu. Un pie reizes tika nomierināta sabiedrība, kaut ar putnu gripu tam visai attāls sakars.
Bet par ko tad īsti bija tik varena brēka?
* Ko gribēšu — apžēlošu, ko gribēšu — sodīšu! (krievu val.
