r Ēveles pagasta lauku sētas “Ķempēni” saimnieku Ivaru Āboltiņu tikos pirms dažiem gadiem, kad vēl neviens nerunāja par gaidāmo ekonomisko krīzi. Toties skanēja daudz viedokļu, kā attīstīt lauku tūrismu, jo toreiz šajā jomā netrūka problēmu. Daži tūrisma uzņēmēji atsaucās uz vājo valdības atbalstu, citi sprieda, ka ceļotāji lielākoties izvēlas komfortablas atpūtas vietas pie Rīgas. Un tad jau klāt bija krīze, kad ekskursantu un tūristu kļuva mazāk gan galvaspilsētas hoteļos, gan viesu namos laukos. Arī Ivara lauku sēta ir specializējusies lauku tūrismā, bet tajā nekādi nevar manīt krīzes ietekmi. Šovasar saimniecība ir kļuvusi bagātāka vēl par vienu ēku un plašāka ar sakoptu apkārtni pie tās. Pielāgojas jaunajam vilnimSaimnieks labprāt pastāsta par jaunumiem “Ķempēnos”. “Šo māju nopirku no kaimiņiem 2008. gadā, kad globālā krīze vēl nebija izsludināta. Kaimiņi pārcēlās citur dzīvot un piedāvāja man māju nopirkt. Klāt ir nākuši arī 13 hektāri zemes. Krīze sākās pēc dažiem mēnešiem un tad nevarēju īsti saprast, vai esmu vinnējis, iegādājoties ēku, tā sakot, stundu pirms dižķibeles, vai arī mani sagaidīs problēmas paņemtā aizdevumā atdošanā. Šobrīd domāju, ka tomēr esmu ieguvējs. Tagad man ir viss kādreizējais Ķempēnu muižas kalpu ēku komplekss ar vienotu zemes platību,” stāsta I. Āboltiņš.Pašlaik uzņēmējs nopirkto ēku veido par brīvdienu māju atpūtniekiem un atzīst, ka ilgi tik daudz nav pats strādājis kā tagad, to remontējot un pārveidojot. Kokmateriālus viņš ņem pats no sava meža un pats arī veic apdares darbus. Tas ļāvis ieekonomēt līdzekļus, turklāt pēc darbu pabeigšanas viņš būšot gatavs jaunajam vilnim, kas parādījies tūrisma biznesā.Šajos laikos lielākoties ceļo nelielas interešu grupas, un brīvdienu māja tādām būšot kā radīta. Vēl tikai jāizveido estētiski baudāmas telpas ar visām labierīcībām, un tad nams būs pabeigts.Galvenie klienti – individuālie tūristiGribu zināt, vai viesu pieplūdums ir sācis palielināties? “Ja pērn apmeklējumu līkne virzījās uz leju, tad šogad tā vēl mazliet pakritās un sāka šūpoties uz vietas. Vai tam sekos augšupeja, to vēl grūti pateikt. Es nevaru lielīties ar apjomīgiem notikumiem pēdējā pusgadā, jo, kā jau teicu, lielu grupu un tātad arī plašu pasākumu vairs nav, bet ir nelieli viesu pulciņi, un es tam cenšos pielāgoties. Vairs plašus atpūtas pasākumus nerīko pašvaldības un to struktūras, ārpus spēles palikušas arī lielās firmas, kuras ir samazinājušas izdevumus, nav arī lielu konferenču un cita veida saietu,” skaidro I. Āboltiņš. Par galvenajiem klientiem ir kļuvuši individuālie tūristi. Ivara saimniecībā ir viesojušies vairāki ārzemnieki, iebraukuši velotūristi. “Te bija apmetušies Holandes fermeri, kuri interesējās par piensaimniecību Latvijā. Es sazinājos ar pazīstamiem speciālistiem Valmierā un palīdzēju organizēt viesiem pieredzes braucienu uz Ievas Rutkovskas saimniecību. Holandiešiem tāda pretimnākšana un palīdzība ļoti patika, bet tas nozīmē, ka viņi uz šejieni ir gatavi vēl atbraukt. Šādas aktivitātes nodrošina to, ka ārzemju viesi atceras manu saimniecību un to pastāvīgi apmeklē, iebraucot Latvijā,” apliecina uzņēmējs.Āboltiņš ir pārliecināts, ka lauku tūrisma biznesā nepietiek vien ar atpūtas bāzes ierīkošanu un tad sēdēt un gaidīt viesus. “Pastāvīgi jāveido savas saimniecības tēls. Jābūt aktīvam sabiedriskajā vidē. Piemēram, pie manis atpūtās grupa spāņu mednieku un es viņus aizvedu ekskursijā uz alus darītavu “Valmiermuižas alus”. Es tā reklamēju alus darītājus, bet viņi savukārt citus informē par iespējām pie manis atpūsties. Vienu dienu biju aizbraucis uz Jērcēniem pie zemnieces Ilvijas Jakovinas, lai iegādātos viņas saimniecībā ražoto jogurtu un piedāvātu viesiem, reklamējot to kā ekoloģiski tīru produktu. Tā jādara. Ja mēs, zemnieki, cits citu atbalstīsim, tad tas arī veicinās iekšējā tirgus attīstību,” apliecina uzņēmējs.Uzņēmējs atkarīgs no nodokļu politikasKlausoties Ivarā, sāk šķist, ka aktīviem uzņēmējiem nav nemaz tik svarīgi, kāda ir valdības politika un vai tās seja ir pavērsta pret viņu pārstāvēto jomu. I. Āboltiņš tomēr uzskata, ka tā gluži nav, un tad jau sākam apspriest politiku. “Ja runā par valsts politiku un atkarību no tās, tad es no tās esmu atkarīgs kā cilvēks, kuram pēkšņi izdomāja samazināt pensiju, nepaskaidrojot, kad noņemto atdos. Ja valdība būtu atklāti paziņojusi, ka aizņemas no pensionāriem, un šo naudu noteiktā termiņā atdos, tad diezin vai cilvēki dotos uz tiesu, bet diemžēl mūsu valstī vara mēdz rīkoties ļoti ambiciozi – mums vajag un mēs izdarām. Iznākumā rodas konflikti ar tiesiskumu, un cilvēki nostājas pret tādu rīcību. Savulaik Francijas prezidents Šarls de Golls ir teicis, ka politika ir pārlieku nopietna lieta, lai to uzticētu politiķiem. Tā jāuztic tautai, bet politiķi ir tās gribas izpildītāji. Ja to neievēro, tad nekas prātīgs nesanāk,” saka I. Āboltiņš.Kas attiecas uz uzņēmējdarbību, tad viens no tirgus ekonomikas pamatprincipiem ir tas, ka ikviens uzņēmējs cenšas sasniegt maksimālo peļņu, tā noteiktu labumu nodrošinot arī sabiedrībai. “Un tad izvirzās jautājums, kāda ir saimnieciskā politika – vai tā veicina vai bremzē uzņēmējdarbību. Ja cilvēkam būs daudz naudas, viņš to tērēs un ieguldīs, ja nebūs, viņš to taupīs. Tas attiecas arī uz manu biznesu. Kad sākās krīze, tad pirmā doma bija – neko vairs nedrīkst celt. Viss bija atkarīgs no cilvēku maksātspējas, bet tajā brīdī atradās gudrīši, kuri maksai par uzturēšanos viesnīcā uzlika 21 procentu pievienotās vērtības nodokli. Kad uzņēmēji protestēja, tad atbildes vietā bija pretjautājums – vai tad mēs samazināsim cenu, ja nodoklis būs uz pusi mazāks? Kāda neizpratne! Pie 21 procentu nodokļa man bija sava cena jālaiž uz leju, lai es nepazaudētu savus klientus. Nu tagad vismaz par naktsmītnēm ir 10 procenti. Uzņēmējiem ir ļoti svarīgi, kāda ir valdības nodokļu politika, jo tieši tā var vai nu bremzēt vai veicināt attīstību,” secina I. Āboltiņš. Valdība bijusi tuvredzīgaTo, kāda ir valsts politika, var vērtēt arī pēc pagasta izaugsmes. “Jau labu laiku es nevaru apgalvot, ka Ēveles pagastā savu darbību būtu sācis jauns uzņēmējs. Pats redzamākais iemesls tam ir jauno cilvēku aizplūšana no pagasta vides. Tā ir ļoti tuvredzīga valsts politika. Kādreiz padomju laikā lauciniekiem pat neļāva pierakstīties lielpilsētā. Mūsdienās šajā lietā ir pilnīga brīvība – varam braukt pa visu Eiropu, kur mūs ņem pretim, un tādā veidā mēs atbalstām Īrijas, Anglijas un citu valstu nodokļu un pensiju maksājumu fondus. Paši savu valsti vairs nespējam virzīt uz augšu, tādēļ jāieved darbaspēks no citurienes. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā mums ir četras brīvības – brīva darbaspēka, preču, pakalpojumu un kapitāla plūsma. Visas šīs brīvības izskatās it kā ļoti kārdinošas. Taču ir viens “bet”. Jāatceras, ka iestāšanās brīdī mēs tomēr atradāmies pie trešās pasaules valstīm, kuras vēlas izmantot savam tirgum attīstītās valstis. Savulaik kā Ozolnieku lauksaimniecības konsultāciju dienesta padomes vadītājs brīnījos, kādēļ, piemēram, dāņu speciālistus, kuri te atbrauc, mazāk interesē mūsu lauksaimniecība, vairāk meži un citas lietas. Viņi vienkārši izlūkoja mūsu vidi un meklēja vietu, kur iespiesties. Es kādreiz par to tik nikni nerunāju, bet tagad to saucu īstajos vārdos – par ekonomisko kolonizāciju. Dānijā ar cūku lielfermām jau ir piesārņota vide. Tagad viņi meklē citur vietu, kur to var darīt. Protams, to var saukt par ekonomiskajām aktivitātēm, jo īslaicīgs progress ir. Top dažas jaunas darbavietas, bet jautājums – ko no tā mēs iegūsim nākotnē?” retoriski vaicā uzņēmējs.Globālās intereses jāpielāgo lokālajāmPēc I. Āboltiņa domām, Latvijai, iestājoties Eiropas Savienībā, vajadzēja būt vienotai koncepcijai, ko mēs visi vēlamies panākt un iegūt. “Patiesībā bija tā, ka katra ministrija karoja par savām interesēm, bet valdība visu to tikai vēroja un šur tur uzlika pa kaut kādam punktam. Nebija tā, ka valdība ar Latvijas interesēm atrastos priekšgalā un aiz tās ar savu atbalstu visas ministrijas, un tad mūsējie kā ar tanku brauktu iekšā pieteikt mūsu prasības. Iekšpusē savā starpā visu vajag izdiskutēt, pat izstrīdēties, bet uz ārpusi, lai kaut ko panāktu, jādodas pilnīgi vienotiem,” apliecina Ivars.Vaicāju, vai Ivars cer uz pārmaiņām pēc vēlēšanām rudenī? “Pašlaik es par to varu runāt vairāk intuitīvi. Visām izveidotajām politiskajām apvienībām vairāk vai mazāk tomēr ir savs ruksītis, uz kā jāt. Jāatceras viens – mēs, gribam to vai nē, atrodamies globālajā tirgū. Mēs varam pieņemt kādu lēmumu, bet lielais tirgus spiež uz kaut ko citu. Ja nav spēju ātri noreaģēt, jāpaliek zaudētājos. Jābūt globālam skatījumam un prasmei to veiksmīgi pielāgot mūsu lokālajai videi. Tikai tādi politiskie spēki varētu sekmēt attīstību. Vai tas tā būs un vai tādi spēki ir, to man grūti teikt,” saka I. Āboltiņš.Jautāts par nākotnes nodomiem, Ivars atbild filozofiski: “Ir tāds teiciens – tur, kur vēlas nokļūt reālists, sapņotājs jau ir bijis. Manos gados kalt lielus plānus nebūtu godprātīgi. Arī es savā ziņā esmu sapņotājs, tomēr reālistiski izspriežu, cik daudz varu celt. Daudzi apstākļi var ietekmēt uzņēmējdarbību un es turpmāko darbību plānošu pēc tiem,” apliecina uzņēmējs.
