Kā ar vēja spārniem pienācis vasaras brīvlaika pēdējais mēnesis, kad, gribot negribot, skolēnu vecākiem jāsāk domāt par apģērba un mācību līdzekļu iegādi. Gandrīz katru dienu masu medijos parādās informācija, ka daļai vecāku nav naudas, lai saviem bērniem iegādātos vajadzīgās grāmatas un skolas lietas. Diemžēl arvien mazāk paliek to pašvaldību, kuras var no Sociālā budžeta kādu artavu piešķirt arī skolas bērniem. Tas saprotams, jo sociālais budžets nav bezizmēra maiss, kurā nauda aug kā sēnes pēc lietus. Valstī trūcīgo skaits strauji pieaug, bet bērni grib ēst katru dienu un, lai ietu skolā, vajadzīga soma, burtnīcas, grāmatas, apavi. Vajadzību saraksts ir garš. Nedomāju, ka arī tiem vecākiem, kuriem ir darbs, bet alga nepārsniedz divas minimālās mēnešalgas, ir viegli sapost bērnus skolai. Kāds teiks:”Kuram tagad viegli?” Tāpēc arvien biežāk nākas uzklausīt nostalģiskos atmiņu stāstus par pieejamo bezmaksas izglītību padomju laikos. Iespējams, ka maldos, bet atceros, ka vecākiem tāpat bija jāpērk skolas forma, sporta tērps un apavi, soma un klades. Tas arī nebija lēts prieks, bet tajos laikos uz vienas rokas pirkstiem varēja saskaitīt tos, kuri nestrādāja. Dīkdieņu nebija. Arī tāds jēdziens kā bezdarbs nepastāvēja. Pašvaldības palīdzēja daudzbērnu ģimenēm, bet tādu bērnu, kuri skolu nevarēja apmeklēt nabadzības dēļ, nebija. Toties mūslaikos arvien vairāk ir ģimeņu, kuras nevar atļauties laist bērnus skolā, jo nav naudas elementārām lietām. Skarbi, lai neteiktu vairāk.
