Valcēnieši ceļ trauksmi par valsts valodas zināšanu ignorēšanu

“Kā tā var būt, ka darbinieks, kurš atbild, ja iedzīvotāji avārijas gadījumā zvana uz SIA “Valkas Namsaimnieks” norādīto tālruņa numuru, nevienu vārdu nesaprot latviešu valodā. Vai tiešām šim darbiniekam nav jāzina valsts valoda?” ir neizpratnē valcēniete no Friča Roziņa ielas.

“Ziemeļlatvijas” redakcijai viņas vārds ir zināms, bet viņa nevēlējās publiski to izpaust. Pensionāre ar savu sāpi vērsās laikraksta redakcijā, jo no sirds pārdzīvo, ka Latvijā joprojām tiek pieļautas situācijas, ka uz valodas prasmi skatās caur pirkstiem.

“Aizvadītās svētdienas vakarā ap pulksten 22 zvanīju uz Avārijas dienesta tālruni, jo mūsu daudzdzīvokļu mājā ap pulksten 19 nodzisa elektrība. Paldies “Valkas Namsaimnieks” strādniekiem, kuri pēc informācijas nodošanas ieradās, lai novērstu bojājumus, bet, kā vēlāk atklājās, diemžēl viņi to nevarēja izdarīt. Lai noskaidrotu, ar ko mums, iedzīvotājiem, tālāk jārēķinās un kad varam gaidīt elektrības padeves atjaunošanu, zvanīju Avārijas dienestam. Uz telefona zvanu man atbildēja krieviski, nepūloties pat atvainoties vai paskaidrot radušos situāciju. Cik ilgi mēs vēl Latvijā piecietīsim šādu situāciju?” neizpratnē jautā valcēniete.

Sazinoties ar SIA “Valkas Namsaimnieks” valdes locekli Ivo Meļķi, viņš atzina, ka ir lietas kursā par šo gadījumu. Arī viņš ir saņēmis iedzīvotāju pārmetumus par to, ka viens no apsaimniekošanas uzņēmuma darbiniekiem, kurš atbild uz Avārijas dienesta tālruņa zvaniem, nevienu vārdu neprot pateikt latviski.

“Iestādē ir izveidots dežūru grafiks. Tas nozīmē, ka visi zvani, kas tiek zvanīti uz Avārijas dienestu, tiek pāradresēti uz tā darbinieka mobilo tālruni, kuram iekrīt dežūra. Uz Avārijas dienesta tālruņa zvaniem iedzīvotājiem atbild tehniskie strādnieki. Aizvadītajā svētdienā dežurēja darbinieks, kurš tiešām gandrīz nepārvalda latviešu valodu. Mēs šo jautājumu esam pārrunājuši. Diemžēl mums ir jārēķinās, ka mūsdienās nav viegli atrast labus strādniekus. Vai cilvēkam ir vēlme apgūt latviešu valodu, lielā mērā ir atkarīgs arī no paša. Šis darbinieks ir jau pensijas gados,” atklāj I. Meļķis.

Novada pašvaldības Personāla nodaļas vadītāja Arita Ārgale uzskata, ka šāda situācija uzņēmumā nav pieļaujama. Viņa skaidro, ka, ja darbā pašvaldībā vai kādā no tās iestādēm tiek pieņemts cittautietis, viņam ir jāuzrāda valsts valodas zināšanu apliecība.

“Ziemeļlatvija” vērsās pie Ināras Pristes, kura strādā pilsētas kultūras namā par klientu apkalpošanas administratori, un jautāja, vai bieži nākas ar apmeklētājiem runāt krieviski vai tomēr viņa sazinās tikai latviski.

“Uz pensionāru kluba “Zelta rudens” deju kolektīva mēģinājumiem ierodas arī seniores no kaimiņpilsētas Valgas. Nezinu, vai viņas ir igaunietes vai krievietes, bet vienmēr viņas sasveicinās latviski. Tas ir tik patīkami! Taču ir arī apmeklētāji, kuri nāk pie zobārsta un uzskata, ka man būtu pienākums ar viņiem runāt krieviski. Es ļoti labi pārvaldu krievu valodu un lepojos ar savām zināšanām, bet, dzīvojot Latvijā, ir jāzina latviešu valoda. Šādos gadījumos, kad krievvalodīgie brīnās, vai tiešām es neprotu un nesaprotu krievu valodu, man nedaudz uzsit dusmas. Ja tik ilgi gadi nodzīvoti Latvijā, valoda ir jāpārzina. Tā ir necieņa pret Latviju un tās tautu,” ir strikta I. Priste. Viņa atzīst, ka reizēm paši latvieši ir pie vainas, ka krievvalodīgie par pašsaprotamu lietu uzskata, ka latvietis, sarunājoties ar krievu, runā tikai krieviski. Mūsdienās tā nevajadzētu būt.