Kopš seniem laikiem lauku ciematos cilvēkiem galvenā satikšanās vieta bija veikals, uz kuru devās ne tikai iepirkties, bet bieži arī, lai satiktos un uzzinātu, kas jauns pagastā, kurš miris, kurš apprecējies un kā klājas tuvākiem un tālākiem kaimiņiem.
Savā ziņā tas bija informācijas centrs, kurā visu varēja uzzināt un noskaidrot bez datoriem, tiesa gan, atstāstīto faktu interpretācija bija pielāgota stāstītāja subjektīvajai attieksmei pret apspriestajiem notikumiem vai cilvēkiem.Ja apnīk grāmata, dodas uz veikaluVai arī šodien lauku bode ir tāds pats tikšanās un uzziņu centrs, to vēlējos noskaidrot Burtnieku novada Ēveles pagasta centrā pie SIA “Livonija AT” veikala, vienlaikus cerot uzzināt kaut ko vairāk par dzīvi pagastā, tā sakot, no tiešajiem avotiem, apejot amatpersonu skaidrojumus. Pie tirgotavas pamanītais pulciņš vīru deva cerības, ka tas izdosies, jo izskatījās, ka tieši manā ierašanās brīdī viņi bija sākuši kaut ko pārrunāt. Daži gan, man pienākot, atvadījās un devās projām, bet Imants, Juris un Kārlis palika. Sarunu risināšanai nopirkts arī aliņš. Juris man laipni paskaidroja, ka būtībā esmu nokļuvis ne tikai pagasta, bet Eiropas centrā, jo tā sanākot, ja labi pamērot karti. Imants atzīst, ka nereti līdz veikalam atnākot, lai satiktos un parunātos. “Ja nav darba un mājlopu, tad apnīk mājās sēdēt. Cik ilgi var lasīt grāmatu?! Tad labāk atnāku uz šejieni satikt kādu paziņu un parunāties,” saka Imants. Vīru runās vairāk figurējot pārstāsti, kādus jokus kurš un kur nostrādājis un uz kurieni meitās braucis. Dažreiz arī kopīgi noskaidrojot, cik iepriekšējā dienā izdzēruši. “Kopumā visi labi sadzīvojam. Ienaidu te cits pret citu neceļ, mīlam mieru un satikšanu,” apliecina Juris. Dažreiz gan sakaitinot dārzu apzadzēji. “Neko jau daudz neiznes, bet apmēram grozs dārzeņu pa nakti pazūd. Var jau būt, ka kādam ļoti vajag ēst, bet, ja ik pa laikam tev kaut ko cenšas nozagt, tad gan tas kaitina,” skaidro Juris.Novadi dzīvi nav mainījušiVeikala sortiments vīrus apmierinot. Vienīgi rūpniecības preces jābraucot pirkt uz Valmieru, jo tā ir tuvāk nekā Valka. “Kad sākās tas dekoderu bums, tad daudzi mēroja ceļu uz Valmieras veikaliem,” atceras Imants. Visi atzīst, ka vietējā veikala pārdevējas ir laipnas un izpalīdzīgas. Ja kāds izsaka vēlēšanos atvest kādas citas firmas maizi, tad tā tiekot izpildīta. Kārlis pastāsta, ka ar dzīvi ir apmierināts, jo saņem pensiju, un ar to varot iztikt. “Man no mājām līdz veikalam ir 10 kilometru, bet katru dienu mūspusē kursē autoveikals. Te šad tad ierodos, lai satiktos ar paziņām,” stāsta Kārlis. Pēc viņa domām, apvienošanās novados neko īpaši nav devusi, vismaz pensionāra dzīvē nekas neesot mainījies. “Ja kāds uzņēmējs te nāktu un atvērtu kādu rūpalu, tad varbūt kaut kas mainītos. Iepriekšējās pašvaldības telpas ir brīvas, bet, šķiet, uz šejieni neviens nevēlas nākt. Man personīgi vienalga, vai esam Burtnieku vai Strenču novadā. Visi esam vairāk vai mazāk nabagi, tad kas no apvienošanās būtu varējis mainīties?” retoriski vaicā Imants. Arī viņam pašlaik nav darba, bet kādreiz kopsaimniecībā bijis traktorists. Kamēr runājamies, piebrauc policijas iecirkņa inspektors Arnis Zvirgzds un interesējas, vai vīri nezinot – esot vai neesot manīta noteikta kustēšanās pie kādas mājas. Vīri atzīst, ka līdz šim neko neesot manījuši. Vēlos uzzināt arī inspektora viedokli par dzīvi pagastā. “Negribu visu krāsot drūmās krāsās, tomēr ir diezgan skumji. Daudziem ir problēmas atrast darbu, un šī iemesla dēļ rodas arī likumpārkāpumi. Bez tiem diemžēl nevaram iztikt. Man ļoti palīdz cilvēki. Iedzīvotāji zina diezgan daudz un labprāt to izstāsta man. Paši gan viņi uz iecirkni nenāk, un veikals ir vieta, kur šad tad varu kaut no noderīgu uzzināt,” saka J. Zvirgzds.Veikala pārdevēja Maija Baziliutsa tomēr uzskata, ka ciemata bodīte kā satikšanās vieta vairāk palikusi vēsturei. “Es gan neesmu novērojusi, ka te notiktu ilga runāšanās. Jā, cilvēki pa vārdam pārmij, bet, tiklīdz nopērk vajadzīgo, tā aiziet. Nu jau gandrīz katram ir mobilais tālrunis, pa kuru var sazināties un uzzināt jaunumus,” apliecina M. Baziliutsa.Ar preču noietu veikalniece ir apmierināta. “Tagad ir jauka vasara. Daudzi dodas uz mežu sēnēs un ogās, un no tā iegūstam arī mēs. Iedzīvotāji vairāk iepērkas,” saka pārdevēja. Pārtikas preču klāsts veikalā ir bagātīgs. Netrūkst arī tomātu un gurķu. Pārdevēja stāsta, ka ne visi, kaut dzīvo laukos, audzē dārzeņus, bet labprātāk tos nopērk veikalā. “Vispār jau cenšamies ievērot katra intereses un, ko spējam, to sagādājam, lai visi būtu apmierināti,” saka veikalniece. Kaut arī modernie komunikāciju tehniskie līdzekļi daudziem tiešām veikalu padarījuši tikai par iepirkšanās vietu, tomēr ik pa laikam tik un tā pie tā notiek kāda jautājuma apspriešana. Ieradumiem dziļas saknes.
