Smiltenes pagastā, Brutuļu ciematā, ezera krastā nevar nepamanīt garu, no sarkaniem ķieģeļiem būvētu daudzdzīvokļu māju.
Smiltenes pagastā, Brutuļu ciematā, ezera krastā nevar nepamanīt garu, no sarkaniem ķieģeļiem būvētu daudzdzīvokļu māju.
Tajā divistabu dzīvoklī dzīvo Gekišu ģimene: Sanda (23 gadi), Arnis (32 gadi) un pieci bērni — Zane (četri gadi), Artis (trīs gadi), Jānis (divi gadi), Raivis (viens gads) un Māris (trīs mēneši).
Ienākumi mēnesī nepārsniedz 200 latus
Ģimenes ienākumi mēnesī sasniedz, lielākais, 200 latus. “74 lati mēnesī ir bērnu nauda. Vīrs strādā mežā. Viņš mēnesī nopelna kā kuro reizi — apmēram 100 latu vai vairāk,” visus ieņēmumus uzskaita Sanda.
Pelēkā džemperī tērptā jaunā, trauslā tumšmate ar zirgastē saņemtiem matiem neatbilst priekšstatam, kādai vajadzētu izskatīties piecu mazu bērnu mammai. Šķiet, viņai jābūt vairāk “nodzītai”, vairāk nogurušai.
Var jau būt, ka uz intervijas brīdi Sanda ir saņēmusies, taču visā sarunas laikā viņa neatkāpjas no pārliecības, ka arī tā var izdzīvot, — ar nepilniem 200 latiem mēnesī uz septiņiem cilvēkiem. Sanda saka: “Mājā it kā nekā netrūkst. Nekad neesam sūdzējušies, ka nevaram uzturēt bērnus vai esam galīgā badā. Ir cilvēki, kuri sūdzas par diviem bērniņiem. Es nesūdzos ne par ko un nežēlojos, ka man ir pieci bērni.”
Gekišu ģimenes īrētais dzīvoklis ar divām istabām un virtuvi atrodas privātīpašnieka mājā. Dzīvoklī ir malkas apkure. Nav ūdensvada. Ūdeni ģimene nes no tuvējās akas.
“Pagaidām par īri maksājam piecus latus mēnesī,” stāsta Sanda, “taču pārvaldnieks brīdināja, ka īres līgumu pārslēgs un būs jāmaksā dārgāk — 30 santīmu par kvadrātmetru. Pagaidām ir 10 santīmu.”
Lēto dzīvokli Gekišu ģimene sameklēja, pateicoties paziņām. Pirms tam viņi dzīvoja Smiltenes piepilsētā, vienistabas dzīvoklī ar kopēju virtuvi. Mēnesī maksāja 20 latu lielu īri.
Pārsvarā vāra kartupeļus un mērci
Par patērēto elektrību mēnesī jāmaksā, maksimums, 10 latu, saka Sanda. Tāds bijis viņu lielākais elektroenerģijas patēriņš.
Pieticīgi mēbelētajā dzīvoklī ir televizors un veļas mazgājamā mašīna. Savas automašīnas nav.
Visvairāk naudas ģimene izdod par pārtiku. Bērnu apģērbu sūta radinieki. Drēbīšu netrūkst, taču tagad jāmeklē izejamie apavi, stāsta Sanda. Turpat pie virtuves apaļā galda apsēdušies vecākie bērni un aizrautīgi vēro, kā sarunas laikā darbojas redakcijas diktofons. Mājās nav Zanes. Meitene ciemojas pie vecvecmāmiņas Trikātas pagastā. Brīdi vēlāk zēniem apnīk sēdēt un viņi lūdz maizīti, ko, apsmērētu ar sviestu, arī saņem.
“Ja iepriekš esam nopirkuši kartupeļus, tad dienā pārtikai uz vienu cilvēku varam tērēt aptuveni vienu līdz divus latus,” lēš Sanda. “Pārsvarā vārām kartupeļus ar mērcīti. Bieži ir zupas, arī sautējumi. Bērniem ļoti garšo rīsi, griķi, šķeltie zirņi. Arī gaļu pērkam. Vīrs sviestmaizes ar gaļu ņem līdzi uz mežu.”
Kad Sanda iet uz pilsētu, bērni pasūta sev kādu našķi — cepumus, konfektes, šokolādīti, “čupa – čupu”. Kad vecākiem ir naudiņa, mazie prasīto saņem.
Sava piemājas dārziņa ģimenei nav. Zemi varot dabūt, taču negriboties ņemt. Varot gadīties, ka iekoptās dobes kāds izposta.
Apprecējās 19 gadu vecumā
“No rīta saģērbjamies, paēdam brokastis. Pēc tam jāsāk pusdienas taisīt. Un tad ir klāt vakars. Tā diena paiet,” par savu ikdienu stāsta Sanda. Dienā viņai palīdz vecākie dēli. Trīsgadīgais Artis un divgadīgais Jānis ienes malku. Līdz akai aiznes ūdens spaiņus. Rītos palīdz saģērbt mazos brāļus. “Abi paši prasās ārā. Saka — mammu, malciņu gribam nest. Kad redz, ka ģērbjos, lai ietu pēc ūdens, tūlīt vēlas nākt līdzi,” saka Sanda. Zēni uzmanīgi klausās un taujāti, vai tiešām to visu dara, apstiprinoši pamāj.
Sanda slavē vīru. Kad Arnis vakaros pārrodas no darba, viņš ļauj sievai atpūsties un tikmēr pats aprūpē un pieskata bērnus.
23 gadus vecā sieviete teic, ka savulaik neesot domājusi tik agri kļūt par māmiņu. Taču, kad uzzinājusi, ka gaida bērnu, no domas par varbūtēju abortu riska dēļ atteikusies.
Meitiņa piedzima, kad Sandai bija 18 gadu. Ar Zanes tēvu Sanda nepalika kopā. Drīz iepazinās ar Arni un 19 gadu vecumā apprecējās.
Viņi ir vieni no 40
“Tā nu ir sagadījies,” taujāta par tik kuplu bērnu pulciņu, atteic Sanda. Protams, esot grūti un to nevarot noslēpt. Kas ikdienā sagādā prieku? “Kad bērni nāk klāt un cītīgi kaut ko stāsta. Citreiz, kad sadusmojos, ielieku viņus istabā, lai izraudas, taču nebaros.”
Sandai ir sava attieksme pret sieviešu žurnālos ieteiktajiem padomiem, kas faktiski domāti cilvēkiem ar lielākiem ienākumiem. Proti, ja sievietei klājas grūti, viņai vajag sevi palutināt — aiziet pie frizieres vai uz kosmētisko kabinetu, nopirkt sev smaržas vai ko tamlīdzīgu. “Šo to jau varu atļauties. Vīrs saka — nu ej un dari tā. Taču es pati negribu. Kāda izskatos, tādai man ir labi. Gandrīz nekrāsojos. Kosmētiku man nevajag. Tikai šad tad uzkrāsoju lūpas vai nolakoju nagus.”
Sanda apzinās, ka ģimenes izdevumi būs daudz lielāki tad, kad bērni mācīsies skolā. Jaunā sieviete nožēlo, ka savulaik nepabeidza Smiltenes tehnikuma veterinārmedicīnas nodaļā iesāktās mācības. Tad būtu vieglāk atrast darbu.
Sandai šobrīd ir tikai pamatskolas izglītība. “Vēl nekur neesmu oficiāli strādājusi. Gribas mācīties, taču jaunākais dēls vēl ir pārāk maziņš. Taču to varu paspēt jebkurā laikā. Arī tad, kamēr bērni paši skolojas. Vīrs arī domā — kad dēls paaugsies lielāks, es varētu mācīties.”
Pavisam Smiltenes pagastā dzīvo nedaudz vairāk par 40 daudzbērnu ģimenēm.
