90-tajos gados Sedas iedzīvotāji baumoja, ka uz Sedu grib atvest daudz Rīgas bomžu. Dzīvojat, sedēnieši, kā gribat. Mēs ar divām latviešu valodas skolotājām apspriedām šo jautājumu. Viņas neticēja. Ar laiku baumas apstiprinājās. Daudzi Sedas dzīvokļi tiek pārdoti izsolē. Tajos tagad dzīvo rīdzinieki, starp kuriem ir arī solīdi cilvēki. Bet pamatā dzērāji. Tauta sauc tos par “Rīgas bomžiem”. Neteikšu, ka mēs esam svēti, bet šie mūs pārspēj. Atspoguļošu piemēru no manas kāpņutelpas. Laulāts pāris no piektā stāva nodeva metāllūžņos gāzes plīti, jo gāze, vienalga, ir atslēgta. Vēlāk trīcēja visa māja – no piektā stāva stūma vannu pa trepju pakāpieniem. To arī nodeva metāllūžņos. Kaimiņi izsauca policiju, tā atbrauca – saimnieks teica, ka grib vannas vietā ierīkot dušas kabīni. Policija aizbrauca. Otrā kāpņutelpā dzīvo rīdzinieku ģimene – māte ar dēlu. Dēls laiku pa laikam piedzeras, dzen māti projām, un tā staigā pa kaimiņiem, meklējot pajumti. Vienu reizi nakšņoja pie manis. Dēlam ir kompānija – divas meitenes. Vienu vakaru meitene no viņu kompānijas piezvanīja pie durvīm, ienāca pie manis un palūdza cigareti. Es teicu, ka nav un lai vairāk nenāk, jo es iedzeršu stipras miega zāles un iešu gulēt. Pēc stundas sēžu, miegs nenāk. Pēkšņi dzirdu, ka kāds paklusām, nepieklauvējot, atver durvis un uz pirkstgaliem nāk iekšā. Istabā ienāca visi trīs no kompānijas – puisis un divas meitenes. Viņu sejās bija izbrīns, ka, iedzērusi miega zāles, vēl neguļu. Es pajautāju: “Cerējāt, ka es jau gulēšu un gribējāt paņemt visu, ko vajag?” Bet ja šos es vismaz pazīstu, tad bija vēl gadījums ar pavisam svešu sievieti. Kādu rītu pulksten piecos pagrozījos gultā, atvēru acis un… gandrīz dabūju sirdstrieku. Uz dīvāna, klusām kā spoks, sēdēja piedzērusies sieviete bomža izskatā. Ieraugot, ka esmu pamodusies, sāka stāstīt man par sevi, ka viņa ir no Rīgas utt. Knapi dabūju viņu ārā. Durvis aizslēdzu ar divām slēdzenēm. Agrāk mums, sedēniešiem, bija ieradums durvis neslēgt. Tagad slēdzam ciet, pat ja vajag iziet tikai uz brīdi. Jūs jautāsiet – kāpēc bomži lien tikai pie tevis? Bet es nezinu, varbūt tas pats notiek arī citur. Es rakstu par sevi. Rīgas bomži ir visur, viņi ir kā blusas. Un daudzi Sedas iedzīvotāji šausminās, cik dzērāju mums atveda. Dzīvokļu pārdošana krietni papildina Strenču novada budžetu. Bet kas domās par sedēniešiem? Jautāju un pati zinu atbildi – tas ir nenovēršami. Tā bija, ir un būs. Ne mūsu bijušais pilsētas mērs I. Andrejeva, ne Strenču novada domes priekšsēdētājs J. Pētersons ar ģimenēm šeit, Sedā, nedzīvo. Un ne tikai tāpēc. Sedas dzīvokļi tiek pārdoti solīdiem biznesmeņiem, nevis bomžiem. Tie, savukārt, iepērk no Rīgas iedzīvotāju nabadzīgā slāņa viņu dzīvokļus par “celma naudu”, vēlāk pārdodot 100 reižu dārgāk. Nabagus ved šurp, uz Sedu, iepērkot viņiem dzīvokli šeit. Sedas dzīvokļi, salīdzinot ar Rīgas dzīvokļiem, ir smieklīgi lēti. Tās ir biznesa dzirnas, kuras maļ Sedas iedzīvotājus.
