Jau trīs gadus aktīvi jaunieši no Valkas un tuvākās apkārtnes, no kuriem dažiem ikdiena paiet Rīgā, dodas uz Ērģemes bērnunamu, lai pavadītu savu brīvo laiku ar bērniem. Galvenais iniciators un braucienu aizsācējs ir bijušais valcēnietis Daniels Trukšāns.
Viss sākās ar koncertu Valgas rokklubā, kad Daniels izdomāja, ka vajag izdomāt ko tādu, kam būtu reāls rezultāts. Valgas rokklubā koncertā „Think globally, act locally” uzstājās latviešu un igauņu grupas, un pie ieejas kastē varēja atstāt dāvanas un mīkstās rotaļlietas Ērģemes bērnunamam. Pēc pasākuma nopirka vēl spēles un grāmatas un sazvanīja bērnunama direktori, kas bija diezgan izbrīnīta, ka pasākumu nerīko organizācija, bet gan vienkāršs jaunietis. „Visi vienmēr gaida kaut ko oficiālu un formālu, bet tas taču ir pašsaprotami, ka arī kāds cits to var darīt,” sarunu sāk Daniels. Jau pēc pirmā brauciena uz bērnunamu Daniels ar draugiem saprata, ka bērniem nav svarīgas mantas, kas tiek atvestas, bet gan emocijas un laiks, kas ar viņiem tiek pavadīts. „Mēs esam neformāla draugu grupa. Katru reizi pamainās cilvēki, bet es kā galvenais iniciators tur braucu vienmēr. Mēs nevienam neliekam un nespiežam piedalīties, tā ir katra paša brīva izvēle un gribēšana,” teic Daniels. Pie bērniem brauc puiša draugi, draugu draugi un paziņas, un ne tikai no Valkas. Bieži vien tie ir cilvēki no citām pilsētām – Rīgas, Smiltenes, Valmieras. Ir piedalījušies arī pāris jaunieši no Vācijas.Braucieni notiek vismaz trīs vai četras reizes gadā, bet pirmā vasara bija īpaši aktīva un bērnunamu apmeklēja ļoti bieži. Pēc kāda laika Daniels saprata, ka vajag šos braucienus rīkot ar konkrētu mērķi un ideju, lai kaut ko iemācītu bērniem un iemācītos arī paši. Piemēram, pagājušajā vasarā rīkoja pārgājienu pa mežu, šoziem bērniem mācīja braukt ar snovbordu, bet augustā būs radošā nometne, kurā atbraukušie jaunieši un arī bērni sakops apkārtni, apzīmēs pieturu un izrotās savu namiņu, lai pašiem būtu prieks. Ir bijušas arī sadraudzības ar citiem bērnunamiem, kad ciemos brauca paši ērģemieši, gan arī draugi brauca ciemos pie viņiem. „Pārgājienos bērnu vietā neceļam teltis. Mēs viņiem palīdzam, bet gribam, lai viņi iemācās paši, jo tā ir sava veida pieredze un jaunas zināšanas,” stāsta Daniels. Jaunieši vienmēr uzsver, ka viņi nenodarbojas ar labdarību. „Mēs negribam, lai mēs esam tie lielie glābēji un bērni būtu cietēju lomās. Mēs esam tādi paši kā viņi. Mēs esam vienādi, vienkārši dažiem ir paveicies mazāk. Kā paši sakām – mēs neesam labās tantes un onkuļi,” smej Daniels. Puisi visvairāk iedvesmo kopības sajūta, kad viņi ar bērniem kopīgi lemj un dara – neviens nav svarīgāks par citu. Iespējams, tas ir iemesls, kāpēc bērni katru reizi ar nepacietību gaida jauniešu atbraukšanu, bieži vien internetā arī paši apvaicājas, kad būs tuvākais apmeklējums.Daniels nemāk teikt, vai tas viss būs mūžīgi, jo nekad jau nevar zināt, kādās sliedēs dzīve ievirzīsies, bet viņš ļoti cer, ka jebkurā gadījumā kāds to varētu turpināt, jo aktīvu cilvēku netrūkst. „Galvenais ir tas, ka bērniem paliks pozitīvas atmiņas no bērnības, un tas tomēr ir svarīgi,” teic Daniels. Puisis domā, ka bērnības atmiņas ir tas, kas jebkuram cilvēkam paliek visa mūža garumā un spēj palīdzēt pat ļoti grūtos brīžos. „Un ja mēs kāda cilvēka bērnības atmiņas varam padarīt pozitīvākas un lai viņš to atceras ar smaidu – tas jau ir ļoti daudz,” lepojas puisis. Ar Danielu joprojām sazinās tie bērnunama bērni, kas jau ir sasnieguši pilngadību un aizgājuši savā dzīvē, bet joprojām vēlas piedalīties pasākumos. Kāda meitene, kas vairs nedzīvo Ērģemes bērnunamā, stāsta par laiku, kad Daniels ar draugiem sāka apciemot bērnus. „Dažreiz šķiet, ka mantu mums ir vairāk kā sajēgas, taču šie jaunieši mums sagādāja kaut ko vairāk par materiālām vērtībām. Viņiem nešķita apkaunojoši, ka mēs dzīvojam bērnunamā. Viņi savā brīvajā laikā brauca, piemēram, paspēlēt ar mums futbolu. Mums nekas nebija jāsniedz pretī un varēja redzēt, ka viņiem pašiem tas sagādā prieku,” smaida meitene. Viņa piebilst, ka jau sen nav tikusi uz braucieniem, bet labprāt to darītu, jo Ērģemes bērni un audzinātājas jau ir viņas ģimene, un kā Daniels vienmēr teicis – nedrīkst zaudēt kontaktu, jo bieži vien tas ir brīnišķīgs atbalsts. Jauniete bilst, ka „laikā, kad vēl dzīvoju bērnunamā, gaidīju katru reizi, kad jaunieši ieradīsies, kaut vai lai viņiem parādītu, kāda jauna volejbola bumba mums ir. Un viņi to saprata.”Visi Daniela draugi piekrīt tam, ka bērnība ir tāds dzīves posms, kad ir īpaši liela vajadzība pēc pozitīvisma un smaidu raisošā. Arī pašiem braucējiem ir liels gandarījums par to, ko viņi dara, jo katru reizi pēc atgriešanās no Ērģemes ir patīkams nogurums un smaids sejā par lietderīgi un patīkami pavadīto laiku.
