Itin bieži pašvaldību pārstāvji, uzstājoties izglītības iestādēs, aicina jauniešus pēc specialitātes apgūšanas atgriezties dzimtajā pilsētā vai pagastā. Nevalstiskās organizācijas pat ir rīkojušas dažādas akcijas, lai ieinteresētu jaunos cilvēkus iegūtās zināšanas izmantot tieši sava novada attīstībai. Valcēniete Karina Simanoviča to ir izdarījusi. Pirms 10 gadiem viņa pabeidza Valkas 2. vidusskolu un šovasar ar divu specialitāšu diplomiem jauniete no Rīgas ir atgriezusies Valkā, lai te strādātu.Pēc Rīgas Stradiņa universitātes Rehabilitācijas fakultātes Ergoterapijas akadēmiskās skolas beigšanas, K. Simanoviča dažus gadus galvaspilsētā strādāja sociālajā jomā, tad iestājās Zobu higiēnistu akadēmiskajā skolā un šogad pēc tās beigšanas nolēmusi Valkā darbu atrast abās specialitātēs. Kā ergoterapeitei viņai nodarbošanos apņēmusies palīdzēt atrast Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komiteja. Iestādes izpilddirektore Gaļina Sokolova Karinu raksturo kā nopietnu un apzinīgu jaunieti, piebilstot, ka jaunā speciāliste aktīvi atbalsta arī donoru kustību.K. Simanoviča piekrīt, ka mūsdienās jauniešiem nav viegli atrast nišu savai darbībai, bet tas nav arī nesasniedzams mērķis. Var visu panākt, ja par savu nākamo profesiju laikus sāk domāt jau skolas gados.No studijām ieguvusi arī sevViņas izvēlētā ergoterapijas joma nav tā vieglākā, jo ergoterapeitam jāpalīdz cilvēkiem ar īpašām vajadzībām integrēties apkārtējā sabiedrībā, lai viņi ar savām spējām justos vajadzīgi citiem. “Man šis darbs patīk. Mūsu mērķis ir panākt, lai cilvēks ar īpašām vajadzībām apkārtējā vidē justos neatkarīgs un prastu pats par sevi rūpēties. Es neuzskatu, ka mēs būtu pārāki par tiem cilvēkiem, kuriem ir grūtības pārvietoties vai piemeklējusi kāda cita nelaime. Man viņi ir tādi paši kā visi pārējie. Un, ja es varu viņiem palīdzēt atrast savu vietu dzīvē, tad to labprāt daru,” saka Karina. Viņa piebilst, ka ergoterapijas studijas arī viņai pašai daudz devušas. “Esmu iemācījusies, kā pareizi sēdēt pie datora, kā iespējami vieglāk pārcilāt smagus priekšmetus, kā saudzēt muguru darbā un daudzas citas lietas, kas lieti noder dzīvē,” atzīst speciāliste.Par medicīnu Karina interesējās jau vidusskolā. Pēc Stradiņa universitātes apmeklēšanas atvērto durvju dienā viņai bijis grūti izšķirties – vai mācīties par ārsti vai apgūt zobārsta profesiju. Beigu beigās viņu ieinteresējuši dažādi palīglīdzekļi invalīdu vajadzībām.Mācīties nav viegliK. Simanoviča atzīst, ka mūsdienās studēt ir sarežģīti, it īpaši, ja izraudzīta kāda medicīnas joma. “Kaut arī, mācoties 12. klasē, gadu braukāju uz sagatavošanas kursiem Stradiņa universitātē, studēt tik un tā bija grūti. Tas nav tas pats, kas mācīties skolā. Stradiņa universitātē ir ļoti stingra apmācības sistēma. Kavēt nedrīkst nevienu lekciju. Var jau kādu nodarbību neapmeklēt, bet tad tevi vērtē kā cilvēku ar nenopietnu raksturu,” stāsta speciāliste.Tas gan nenozīmē, ka tagad studentu dzīve ritētu bez jautrības un ēverģēlībām. “Atpūtai arī atliek laiks. Tradicionāla ir fukšu balle, arī paši studenti pie kāda mājās mēdz rīkot tusiņus, jautri pasākumi un balle notiek Valentīna dienā,” saka Karina.Ar kursa biedriem viņai joprojām ir sakari. “Visi esam savas nozares asociācijā un bieži tiekamies semināros un konferencēs. Tā kā esmu ievēlēta asociācijas valdē, tad man katru mēnesi jābrauc uz sanāksmēm. Tur arī satieku studiju biedrus,” saka Karina. Pēc viņas domām, kontaktiem ar studiju biedriem un vienlaikus kolēģiem ir liela nozīme, jo šāda sakaru uzturēšana var palīdzēt atrast savu vietu darba tirgū. Ja pats nezināsi, kur ir kāda vakanta vieta, tad var gadīties, ka to zina draugi. “Arī man studiju biedrs pateica, ka ir brīva vieta Rīgas Kurzemes rajona pašvaldības Sociālajā dienestā, kur dabūju darbu. Pirms tam viņš tur strādāja, bet bija nolēmis mainīt darbavietu un atstāto vietu piedāvāja man,” stāsta Karina. Tomēr tur viņai bija diezgan maza saskare ar cilvēkiem, vairāk vajadzēja kārtot dokumentāciju. “Man labāk patīk strādāt ar cilvēkiem, turklāt pašvaldībā veicamajiem pienākumiem nebija lielas saistības ar medicīnu. Tad nolēmu apgūt vēl kādu profesiju un iestājos Zobu higiēnistu akadēmiskajā skolā. Daļēji to var saukt par mammas ietekmi, jo viņa ir zobārste. Esmu bieži bijusi palīdzēt viņai kabinetā, tādēļ gluži sveša šī profesija man nebija. Mammas prakses vietā Valkā būs arī mana darbavieta. Domāju, ka varēšu sākt strādāt augustā. Pagaidām gan tikai par zobu higiēnisti, kamēr atradīšu darbu ergoterapijā,” stāsta K. Simanoviča.Patīk Valkas izaugsmeViņa atzīst, ka jaunajiem speciālistiem iegūt darbu ir diezgan sarežģīti. Pateicoties mammas profesijai, Karinai būs zobu higiēnistes vieta, jo higiēnisti drīkst strādāt tikai pie zobārstiem. Daudziem jau ir asistenti un grūti atrast brīvu vietu, jo konkurence ir liela. Vakances nav arī ergoterapeitiem, dažās medicīnas iestādēs šīs štatu vietas pat likvidētas. “Speciālistiem šajā jomā jāprot pašiem pierādīt, ka viņu darbs ir vajadzīgs. Manai kursa biedrei tā izdevās dabūt darbu Liepājas slimnīcā,” saka Karina.Valka jaunajai speciālistei patīk. Pēc ilgāka laika te iebraukusi, viņa bijusi priecīgi pārsteigta, ka daudz kas izmainījies un pilsēta kļuvusi skaistāka. “Vairākas ēkas ir atjaunotas, daudzviet notiek remonti. Skatos, ka arī kultūras namu remontē. Man par to visu ir liels prieks,” atzīst Karina.Viņa nolēmusi pilsētā iesaistīties arī donoru kustībā. “Man ir reta asinsgrupa, tādēļ mani jau agrāk aicināja nodot asinis. Es to labprāt daru, jo esmu redzējusi, kā cilvēkiem veic operācijas un cik ļoti viņiem nepieciešamas asinis dzīvības izglābšanai. 28. jūlijā piedalīšos Valkā donoru dienā,” apliecina speciāliste. Karina ir ar mieru sadarboties ar Sarkanā Krusta organizāciju arī citās jomās, ja būšot vajadzīgas viņas zināšanas. Izglītība – laba iespēja darba tirgūK. Simanoviča uzskata, ka jauniešiem darba tirgū liels palīgs ir izglītība. “Katrā ziņā pēc vidusskolas beigšanas jātiecas iegūt augstāko izglītību. Ja arī vēlāk neiznāks strādāt iegūtajā profesijā, tik un tā cilvēku ar augstskolas diplomu vērtēs kā pietiekami atbildīgu personu. Turklāt ar labu izglītību cilvēks pats sev ir daudz ko ieguvis. Viņš prot sevi kontrolēt, sistematizēt savu darbu,” skaidro Karina. Pēc viņas domām, nevajadzētu gan censties par katru cenu iestāties kādā augstskolā, lai tikai iegūtu diplomu, kaut arī apgūstamā profesija galīgi neinteresē. Tad nekas labs nesanāks. Jācenšas mācīties tas, par ko ir interese un kas patīk. “Katram speciālistam savā profesijā jācenšas strādāt ar lielu atbildības izjūtu, jo cilvēki var arī pēc viena darbinieka izdarīt secinājumus par visiem attiecīgajā jomā strādājošajiem. Diezgan bieži ir tā – ja kāds izdara kaut ko nepareizi, tad citi nosaka: “Eh, viņi jau tur visi tādi.” Savukārt labi un kārtīgi var izdarīt tikai to, par ko ir interese,” skaidro K. Simanoviča. Viņa tagadējiem vidusskolēniem novēl jau 11. klasē sākt domāt par nākamo profesiju un tad pastiprināti mācīties tajā nepieciešamās zināšanas. Arī angļu valoda labi jāzina, tad savu vietu atbilstoši interesēm katrs spēs atrast.
