Tēvs skaidroja un skaidroja, kamēr apnika. Es netālu ganīju govis, tāpēc manīju, ka nu gan labi nebūs. Tēvs ņēma uz dakšām vai pusgubiņu uzreiz un tik meta augšā.
205. turpinājums
Tēvs skaidroja un skaidroja, kamēr apnika. Es netālu ganīju govis, tāpēc manīju, ka nu gan labi nebūs. Tēvs ņēma uz dakšām vai pusgubiņu uzreiz un tik meta augšā. Vezums cēlās gaisā smails kā baznīcas tornis, līdz pēkšņi sāka slīdēt uz sāniem kopā ar visu tanti. Kad Marija izkūņojās no sera, akotiem viscaur aplipusi, tēvs, cik vien savaldīgi spēdams, noteica:
— Ejiet nu labāk mājās!
Marija arī paklausīja. Paņēma dakšas aiz kāta gala un, vilkdama amatrīku pa zemi, lēnītēm šļūca uz istabu, kur māte pašlaik gatavoja launagu.
— Saimniec, mani saimnieks atsūtīja mājās.
Ja bija ļoti vajadzīgs, tēvs vezumus prata sakraut arī viens pats. Jo vai tad nu palīgs vajadzīgs tikai piemīdīšanai.
Faktiski varētu minēt tikai dažus darbus, kurus Marija pildīja bez īpašas uzraudzības. Piemēram, kūdras plucināšana bija viens no šādiem monotoniem darbiem. Kara gados zemnieki centās kā nu kurš prazdams aizstāt minerālmēslu trūkumu, un viena no tādām iespējām bija pakaišu kūdras gatavošana. Šim nolūkam pagasts atvēlēja kādu purvu, kur vairāki zemnieki sametās tādā kā kooperatīvā, uzslēja žāvējamās nojumes, puslīdz labiekārtoja piebraucamo ceļu, un tad katrs raka sev vajadzīgo kūdras daudzumu. Tā kā tēvam bija īstas grāvrača iemaņas, viņam šis darbs vedās visai raiti. Kad kūdras kluči izžuva, tos veda mājās un novietoja kādā nojumē, atceros, tēvs sanagloja speciālas redeles, lai vienā braucienā varētu atvest kravu īsta siena vezuma augstumā. “Pļaviņu” mājām jau tolaik bija elektrības līnija, viņi šķūnī uzrīkoja mehānisko kūdras plucināšanu. Mums šo darbu nācās darīt ar pirkstiem, reizēm piepalīdzot arī ar duncīti. Manuprāt, dūres lieluma kūdras pikuči bija daudz labāki par mūsdienu smalko frēzkūdru, jo neradīja putekļus un ļoti labi uzsūca mitrumu. Pakaisīti kopā ar salmiem, kūdras pikuči vairoja kūtsmēslu masu, bet uz lauka lieliski ielaboja smilšainās augsnes. Šo vienmuļo darbu Marija veica nevainojami, kaut strādāja fantastiski gausi.
Tomēr tas nebūt neliecināja, ka Marijā vairs nekas nebūtu saglabājies no garīgi vesela cilvēka izmaņas. Kādu vakaru Mūsmājās ieklīda divi vācu karavīri — abi jauni puiši no Ērgļiem, kur atradās kaut kāda neliela aizmugures daļa. Ērglēnieši par viņiem dažkārt šķendējās, jo bija nācies dzirdēt nievājošo apzīmējumu “Lettische Schweine”, bet šie divi jaunekļi likās visnotaļ simpātiski. Piedāvāja pirkt kaut kādas “špicelbantes” vai ko tamlīdzīgu. Mātei tādu krāmu nevajadzēja, bet ciemiņus nosēdināja virtuvē, kur parasti tika sēdināti visi ienācēji. Sarunāties bija grūti, tāpēc māte sauca Mariju, kura vēl kaut ko tūļājās ap kūti. Bet Marija ilgu laiku nenāca, jo pēkšņi bija nolēmusi nomazgāt netīrumus no vaigiem. Ienākusi virtuvē, viņa izlikās nevienu nemanām, ar skubu iemetās savā istabā. Māte gandrīz apjuka par šādu rīcību, bet otrreiz saukt negāja.
Turpmāk vēl
