Palsmanietis Māris Čižiks (22 gadi) pēc 9. klases absolvēšanas nolēma, ka vēlas mācīties ko interesantu un neparastu. Viņš devās uz Latvijas Jūras akadēmijas jūrskolu, pēc tās absolvēšanas uz Latvijas Jūras akadēmiju. Tā sākās Māra jūrnieka piedzīvojumi.Par jūrnieku viņš vēlējies kļūt, jo agrāk lasījis daudz grāmatu un skatījies filmas par dzīvi uz kuģiem un jūrnieku piedzīvojumiem. Viņš piebilst, ka ikdienas dzīve jūrniekam nav gluži tāda, kā aprakstīts grāmatās un redzams filmās, bet tāpat esot ļoti interesanti. Sākas piedzīvojumiSākums Latvijas Jūras akadēmijas jūrskolā nebija viegls – pirmajos trijos gados pārsvarā tika mācīta teorija, taču pēc tam 4. kursā viņš izgāja savu pirmo jūras praksi. „Tas bija īsts piedzīvojums, jo līdz tam neko daudz nebiju redzējis – tikai paceļojis pa Latviju, un te pēkšņi jālido uz Angolu Āfrikā. Diemžēl valstī mani aģenta vainas dēļ neielaida, jo nebija sakārtoti dokumenti. Atgriezāmies Latvijā, bet jau nākamajā nedēļā no Rīgas lidoju uz Dienvidāfrikas Republikas pilsētu Durbanu,” atceras Māris. Durbanā viņš pirmo reizi uzkāpa uz kuģa. Māris stāsta, ka sajūtas bijušas iespaidīgas – kuģis nestāvēja krastā, tāpēc līdz tam viņus aizveda ar kuteri. Uz augstā klāja bija jākāpj gar borta malu pa virvju trapu. Pēc uzkāpšanas uz kuģa, viņam ierādīja istabiņu un ļāva aklimatizēties un pagulēt. Kuģis „Nova Bretagne”, uz kura Māris pavadīja vairāk kā četrus mēnešus, ir 130 metrus garš. Tas pa dažādām valstīm pārvadāja citrusaugļus. Pirmās prakses laikā Māris apceļoja Durbanu (Dienvidāfrikas Republikā), Atēnas (Grieķijā), Splitu (Horvātijā), Agadiru (Marokā), Las Palmas (Spānijā), Senegālu (Dakārā), Antverpeni (Nīderlandē), Sanktpēterburgu (Krievijā), brauca caur Ķīles kanālu un noslēgumā bija arī Aleksandrijā (Ēģiptē). Desmit dienas pavada kūrortāUz kuģa „Nova Bretagne” Māris bija klāja kadets. Pusi darba laika viņš veica dažādus ikdienas darbus, bet atlikušo laiku atvēlēja mācībām. „Piedzīvojumu bijis daudz. Viens no tiem spilgti palicis atmiņā. Parasti cilvēki uz Kanāriju salām brauc brīvdienās, bet man tur sanāca atpūsties nejauši – mūsu kuģim salūza galvenā dzinēja turbīna, un mums kūrortā Las Palmas nācās pavadīt desmit dienas. Protams, bija jānostrādā savs laiks, taču brīvo laiku varēja pavadīt pludmalē,” piedzīvotajā dalās Māris. Šo praksi viņš beidza Ēģiptes pilsētā Aleksandrijā un pēc tam lidoja mājās. 2008. gadā Māris absolvēja Latvijas Jūras akadēmijas jūrskolu un pašlaik turpina mācības Latvijas Jūras akadēmijas 2. kursā. Nesen viņš atgriezās mājās no savas otrās prakses, ko pavadīja uz 170 metru gara tankkuģa „Turid Knutsen”. Šis kuģis pa Eiropu vadāja naftas produktus. Pēc gandrīz pieciem jūrā pavadītiem mēnešiem 13. jūlijā Māris atgriezās mājās. Šī brauciena laikā viņš bija kuģa matrozis. Uz kuģa klāja Māris uzkāpa Bordo (Francijā) un nokāpa Antverpenē (Beļģijā). Ikvienā ostā kuģa komandai ir arī brīvais laiks. Šo laiku Māris labprāt izmantoja, lai apskatītu pilsētas. Vienīgā problēma – osta bieži ir tālu no pilsētas centra. Māris stāsta, ka pirmās prakses laikā uz kuģa nebija citu latviešu – pārsvarā bija krievi un ukraiņi, savukārt otrajā reizē viņi bija trīs latvieši. Ar komandu abas reizes sadzīvojis labi. Uz kuģa katram komandas loceklim bija sava kajīte ar masīvu gultu, dīvānu un rakstāmgaldu. Dodoties jūrā, viņš līdzi ņēma vien pašu nepieciešamāko, jo uz kuģa ar visu nodrošina.Jūrniekiem ir arī tradīcijas, taču Mārim neesot paveicies, jo komanda uz tradīciju ievērošanu nebija diez ko naska. „Ir dzirdēts, ka parasti tiek atzīmēta ekvatora šķērsošana. Mums vienkārši tika pūsta kuģa taure. Godīgi sakot, pats nemaz tā īsti neticu jūrnieku māņticībai un ticējumiem,” skaidro Māris. Iziet papildus kursusJautāts, vai uz kuģa jutās droši, Māris atzīst, ka viņš līdz šim braucis ar pamatīgiem un masīviem dzelzs kuģiem, un vajag kārtīgu vētru, lai tādu iekustinātu. „Protams, sākumā vētras laikā ir mazliet dīvaina sajūta, taču ar laiku pie tādām lietām pierod, un tas traucē arvien mazāk. Ja kuģis ir pareizi uzbūvēts un apkalpe zina savus pienākumus, tad viss ir kārtībā. Mūsdienās tiek domāts par daudzām glābšanas ierīcēm. Speciāli izgāju arī kursus, kā pareizi glābt citus un glābties pašam,” norāda Māris. Darbs uz kuģa Mārim iepaticies, un arī savu nākotni viņš labprāt saistītu tieši ar šo profesiju. „Dzīve nav rožu dārzs, un neviens darbs nav ideāls. Arods ir daudzpusīgs – ierindas jūrniekiem jādara fiziski smags darbs, savukārt virsniekiem ir liela atbildība un nepieciešamas pamatīgas zināšanas, taču jebkurai profesijai ir savi plusi un mīnusi,” norāda Māris.Akadēmijā viņam vēl jāmācās divarpus gadi – gads jāpavada uz sauszemes, tad sekos prakse un pēc tās jau diplomdarba izstrāde un aizstāvēšana, kā arī gala eksāmeni. Kad viņš pabeigs skolu, būs kapteiņa palīgs, taču nākotnē Māris vēlas kļūt par kuģa kapteini. Māris piebilst, ka ieguvums no abām praksēm ir milzīgs – iegūtas jaunas zināšanas, apskatītas daudzas pasaules valstis, kā arī nopelnīta nauda. Pašlaik Māris iziet papildus apmācības kursus. Viņš cer – varbūt pa vasaru izdosies pastrādāt uz prāmja. Pēc pēdējā brauciena puisis saņēmis uzaicinājumu pievienoties tankkuģa komandai, taču tad jūrā jāpavada četri mēneši, un būtu jākavē skola, tādēļ šāda iespēja atkrīt. Pagaidām gan jūrā vēl atgriezties negriboties, jo jāpaspēj satikt sen neredzētie draugi un radi.
