Tagad daudzi žēlojas par bezdarbu laukos, par to, ka jāiztiek no niecīga pašvaldības pabalsta un labākajā gadījumā tikai uz sešiem mēnešiem var dabūt palīgdarbu par 100 latiem, bet Valkas pagasta “Saulīšu” mājas saimniece Lūcija Kaļenska ar savu dzīvi ir parādījusi, ka var arī citādi.
Arī viņai pirms vairākiem gadiem bija ļoti grūta situācija. Pienāca brīdis, kad šķita – nu gan ir bezizeja. Dēls mācījās, bet mammai nebija tik daudz naudas, cik vajadzēja skolai.Īrijā rod stimulu patstāvīgai darbībai Tad Lūcija pieņēma lēmumu doties peļņā uz Īriju. “Tur pavadīju piecus gadus – no 2000. līdz 2005. gadam. Strādāju dažādās jomās – restorānā, biju mājkalpotāja un lasīju arī sēnes. Redzētais man deva stimulu braukt mājās un sākt pašai kaut ko darīt, jo savu māju dzimtenē nespēju aizmirst. Saprotu gan arī tos, kuri nolēmuši neatgriezties. Lielākajai daļai Latvijā bija palicis tikai mazs dzīvoklītis. Skaidrs, ka viņiem te nebija ko darīt, bet man bija māja, zeme. Arī Īrijā cilvēki paši izdomāja, ar ko visizdevīgāk un labāk nodarboties, kādēļ tad es būtu sliktāka? Biju iekrājusi naudu, un pēc atgriešanās nolēmu savos divarpus hektāros nodarboties ar zemeņu audzēšanu,” stāsta L. Kaļenska.Savā dzīvē viņa ir pārliecinājusies, ka viss ir atkarīgs no paša cilvēka. “Cik katrs būs uzņēmīgs, tik daudz arī sasniegs. Varu teikt to, ka mūsdienās cilvēki kļuvuši slinki, bet bez darba nekā nebūs. Esmu redzējusi, ka darba vietā ierodas cilvēks un saka – gribu labi pelnīt. Taču pat lats jānopelna ar kārtīgu darbu. Ja grib uzreiz visu pa pilnam, tad beigās var nedabūt neko,” norāda L. Kaļenska.Jābūt optimistam ar pašdisciplīnuArī viņai pagāja pāris gadu, kamēr zemenes sāka dot labu ražu un ģimenes budžets kļuva lielāks. “Man ir pašai sava tehnoloģija zemeņu audzēšanā. Pavasarī zemi ap zemenājiem noklāju ar salmiem. To daru, lai zemenes būtu tīras un augsnē ilgāk saglabātos mitrums. Nezāles tāpat ir, bet mazāk,” atzīst L. Kaļenska. Ikdienā viņa bieži redzama pārdodam ogas Valkas centrā. “Mazliet gan biju dusmīga uz valdību, kad sākās krīze, jo to izjuta visi saimnieki, bet dusmas noslāpēju. Šajos laikos cilvēkam jābūt optimistam un jātic savam mērķim, bet, lai to sasniegtu, nepieciešama pašdisciplīna. Ja arī kaut kas nesanāk, tad nav jāmet plinte krūmos, bet jāskatās, ko var līdzēt, un jāiet uz priekšu,” apliecina “Saulīšu” saimniece. No ārzemēs nopelnītās naudas L. Kaļenska nopirka pirmos zemeņu stādus, nelielu traktorīti, iekopa zemi un sāka audzēt ogas. “Pērku tikai šķirnes stādus, lai ogām būtu laba kvalitāte. Audzēju agro šķirni ‘Sauleni’, ‘Vimazeta’ un vidējo šķirni ‘Polka’. Arī man šogad raža bija mazāka, jo to ietekmēja pavasara lietavas. Klimatiskie apstākļi nav labvēlīgi arī tagad – naktīs ir auksts, bet dienā karsts. Neko darīt, jāpārdzīvo,” nosaka zemeņu audzētāja.Viņa ir pārliecināta, ka laukos, ja ir sava zeme un neliels sākumkapitāls, cilvēks pats var izķepuroties no apkārtējās krīzes un dzīvot normālu dzīvi. Jābūt gan vēl gribasspēkam. “Es esmu pieradusi visu laiku kustēties un kaut ko darīt. Nu jau tuvojas pensijas gadi, tad varbūt atpūtīšos vairāk, kaut gan, kas to lai zina,” filozofiski spriež L. Kaļenska.
