Mūsdienās ne visi var būt uzņēmēji un ne visi var strādāt skolā par skolotājiem, bet abas šīs jomas vieno kopīga īpašība — dullums labā nozīmē un uzdrīkstēšanās.
Mūsdienās ne visi var būt uzņēmēji un ne visi var strādāt skolā par skolotājiem, bet abas šīs jomas vieno kopīga īpašība — dullums labā nozīmē un uzdrīkstēšanās.
To varētu attiecināt arī uz Valkas ģimnāzijas vecāko klašu latviešu valodas un literatūras skolotāju un 11.b klases audzinātāju Andrigu Lozdu. Viņa skolā strādā tikai otro gadu, tāpēc joprojām pati mācās, izzina un uzzina.
“Līdzko skolotājam rodas pārliecība, ka viņš visu zina, pedagogs kļūst zaudētājs,” uzskata Andriga.
Hobijs — literatūra
“Skolā esmu tāpēc, ka man ļoti patīk literatūra. Tas ir arī mans hobijs. Vairākus gadus strādājot apdrošināšanas kompānijā, lieliski varēju savienot darbu ar studijām Latvijas Universitātes Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātes Skolotāju izglītības katedrā,” stāsta jaunā skolotāja. Lai kļūtu par pedagogu, jāmācās seši gadi. Andriga nevienu eksāmenu neesot kārtojusi tikai tāpēc, ka ieskaišu grāmatiņā vajadzīga atzīme.
“30 gadu vecumā cilvēkam jāsaprot, ka jāmācās sev, nevis kāda cita dēļ,” uzskata Andriga. Pašlaik studente cītīgi raksta diplomdarbu. Darba tēma ir par skolēnu kritisko domāšanu. Tā mācību procesā ir jauna metode, kas dod skolēniem iespēju parādīt ceļu, kā domāt, kā analizēt, kā secināt, kā rast un risināt problēmu. Andrigai atlicis tikai pārkāpt “suņa astei” — jāpabeidz diplomdarbs, tas jāaizstāv un jānoliek valsts eksāmens.
Saņemot uzaicinājumu strādāt Valkas ģimnāzijā, Andriga to pieņēmusi, lai pārbaudītu, vai var strādāt mācību iestādē.
Šobrīd gan Andrigai uz grāmatu lasīšanu prāts nenesoties, bet šī nodarbe viņai dzīvē ir svarīga. Labprāt viņa lasa žurnālu “Una”, kurā publicētas saturiski bagātas un aizraujošas intervijas ar interesantām personībām. Viņai patīk rakstnieka Dena Brauna darbi, bet no klasikas sirdij vistuvākie esot Viktora Igo darbi “Cilvēks, kas smejas”, “Nožēlojamie” un “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Andriga laiku pa laikam pārlasot arī Remarka darbus.
Skolotāja novērojusi, ka mūsdienās viena daļa jauniešu cītīgi lasa grāmatas, bet ir arī tādi, kuri daiļliteratūrai nepievērš uzmanību. Daudzi sev uzlikuši masku, teikdami, ka tas nepatīk un nav vajadzīgs, bet patiesībā ar interesi lasa grāmatas.
Pirmajā stundā dreb kājas
Atceroties savu pirmo stundu, Andriga smaida. Stāvot savas audzināmās klases priekšā, viņai nedaudz esot drebējušas kājas.
“No 28 audzināmajiem pazinu tikai piecus sešus bērnus,” atzīstas skolotāja. Tās viņai bijušas nopietnas ugunskristības. Andriga pati 1990. gadā absolvēja Valkas 1. vidusskolu. Nevienam nav noslēpums, ka strādāt kopā ar saviem bijušajiem pedagogiem sākumā nemaz nav tik viegli, bet tagad Andriga jau ir iejutusies kolektīvā un slavē kolēģus. Skolotājiem divas reizes sākoties jauns gads — 1. janvārī un 1. septembrī —, jo šajās dienās viņus pārņemot līdzīgas sajūtas.
Andriga uzskata, ka skolotāja profesija ir radošs darbs, jo pati visu laiku mācās, meklējot jaunus mācību paņēmienus un metodes, formas un idejas. Dažkārt mācību stundu laikā viņai prātā uzzibsnījot kāda ideja, kura pēc tam tiek īstenota. Labākos priekšlikumus izsakot paši skolēni. Joprojām Andriga ir sajūsmā par audzināmās klases ierosinājumu izdot dzejas krājumu “Neesmu dzejnieks, bet ja vien spētu…”.
“Tie, kuri uzrakstīja dzejoli, ieguva augstu vērtējumu. Man nebija žēl likt cienīgas atzīmes, lai bērniem būtu stimuls arī turpmāk darīt kaut ko tik neordināru,” uzskata skolotāja. Kas attiecas uz skolēnu melošanu pedagogam, Andriga to neuztver kā pasaules galu.
“Vienu reizi melus var piedot, bet, ja tas notiek regulāri, tad bērns nekad neapzināsies, ka viņa rīcība ir slikta,” uzskata skolotāja. Viņa pieļauj, ka skolas lielajā burzmā kādam arī izdodas izslīdēt ar meliem. Dažreiz viņa tos pieņem, ja skolēns ilgi domājis, kā attaisnot savu slinkumu. Ja kāds stundā špiko, bet to klaji neafišē, Andriga tādu rīcību īpaši nepārdzīvo, vien piefiksē, ka uz šo cilvēku nevar simtprocentīgi paļauties.
Skolotāja sevi uzskata par konsekventu — ja viņa darbam ir noteikusi nodošanas termiņu, tad tas strikti jāievēro.
“Skolas dzīve rit tempā, tāpēc iekavētie darbi sakrājas un rada problēmas ne vien skolēniem, bet arī skolotājiem,” domā Andriga.
Spējīga pacelties līdz skolēnu līmenim
Jaunā pedagoģe uzskata, ka ir spējīga pacelties līdz skolēnu līmenim. Mūsdienās bērni esot prasīgi sadzīves un materiālā nodrošinājuma jomā un pieprasa, lai pedagogi strādātu ar maksimālu atdevi. Ne vienmēr gan šis prasīgums attiecināms uz pašiem skolēniem. Andrigai kā audzinātājai ir svarīgi, lai klase būtu vienota komanda. Skolotāja var “lēkt ārā no biksēm”, bet, ja nebūs klases atbalsta, nekas neizdosies.
“Manējie ir lielisks kolektīvs. Es viņiem varu piedāvāt jebko, un tas gūs atbalstu. 11.b ir svarīgi, lai viņi pēc iespējas biežāk būtu kopā. Man ir paveicies, jo uz savējiem varu paļauties,” domā klases audzinātāja. Klasei esot interesanti gan izbraukumi, gan draudzības vakari ar Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas un Alojas vidusskolas skolēniem. Uz jautājumu, kā skolēni vēlētos svinēt Ziemassvētkus, klases audzinātāja saņēmusi atbildi: “Vienalga kur — muzejā vai būdiņā —, lai tikai 11.b ir kopā!”
Noteikti būs labāk
“Šis man ir sevis pārbaudīšanas un izturības laiks. Man ir sajūta — noteikti būs labāk,” klusi nosaka Andriga. Lielākā daļa skolotāju dzīvojot ar cerību, jo tā esot vienīgā izdzīvošanas iespēja. Strādājot iepriekšējā darbā, viņas atalgojums bijis nesalīdzināmi lielāks. Andriga īpaši nevēlas diskutēt par pedagogu algām, vien cer, ka situācija uzlabosies. Viņa pieļauj, ka galvaspilsētas prestižajās ģimnāzijās pedagogiem strādāt ir daudz sarežģītāk, jo jau sākumklašu audzēkņi zina, ka mūsdienās gandrīz viss nopērkams par naudu.
“Nav viegli klases priekšā stāvēt tādā apģērbā un apavos, par ko nereti jājūtas neērti. Skolotāji ar savām materiālajām iespējām vēl izskatās ļoti labi, bet cik ilgi to var izturēt?” jautā Andriga. Skolotājai ir svarīgs ārējais izskats, tāpēc viņa domā, ko katru dienu vilkt mugurā. Ja kādreiz ir gadījies aizgulēties, Andrigai nācies skriet uz darbu ar mitriem matiem un neuzkrāsotām skropstām.
Patīk stabilitāte
Uz jautājumu, vai viņa šodien gribētu mācīties vidusskolā, Andriga atbild, ka noteikti ne, jo 16 – 17 gadi cilvēka dzīvē neesot tie paši vieglākie — tajos jāiziet visi maldu un meklēšanas ceļi. Andrigai patīkot stabilitāte — savas mājas, ģimene un sirdij tuvs darbs. Viņa nenoliedz, ka būtu domājusi, kā būtu tad, ja jāmaina darbs, jāstrādā citā skolā, citā valstī.
“Esmu tur, kur esmu. Pašlaik man trūkst spēka kaut ko radikāli mainīt. Es to pat negribu darīt, jo mana dzīve rit Valkā, bet brīvdienās braucu uz Cēsīm vai Rīgu,” stāsta skolotāja. Viņai vides maiņa esot svarīga. To izdodoties panākt arī ar ceļošanu kopā ar ģimeni. Pērn rudenī visa ģimene bijusi Lietuvā, pavasarī Andriga kopā ar vīru apceļoja Somiju, bet šovasar — Budapeštu un Vīni.
Andriga lepojas ar savu ģimeni, tie viņai esot paši mīļākie un tuvākie cilvēki. Dēls Dāvis mācās Valkas pamatskolas 6. klasē, nodarbojas ar sportu, bet brīvdienās brauc uz Draudzīgā aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijas Mazo ģimnāziju. Puisis to darot tāpēc, lai pārbaudītu spēkus un salīdzinātu savu zināšanu līmeni ar citiem labākajiem Vidzemes skolēniem. Dāvim padodoties matemātika, savukārt latviešu valoda gan nepatīkot. Meita Dārta ir 2. klases skolniece un arī mākslas skolas audzēkne.
“Meita mājās grib staigāt manās augstpapēžu kurpēs un tēlot lielu skatuves mākslinieci,” atklāj mamma. Vīrs Salvis daudzus gadus strādā robežsardzē, kā arī remontē lielo ģimenes māju.
“Ģimene ir mans lielākais dārgums,” klusi saka Andriga.
