Japāna ir strencēnietes Daces Gaigalas mīlestība uz mūžu. Eiropiešiem eksotiskajā salu valstī viņa nav vīlusies ne pēc pirmās paviršās iepazīšanās divarpus nedēļu garumā, ne arī vēlāk, izzinot Japānu daudz ilgāk.Tur Dace dzīvoja un mācījās pusotru gadu. Mājās Latvijā viņa pārradās tikai šopavasar, pēc ilgās prombūtnes beidzot satikās ar ģimeni un sāka pildīt jaunos pienākumus Strenču novada vidusskolas direktores amatā.Ceļš, kā Dace nokļuva Japānā, ir apbrīnas vērts uzdrīkstēšanās un iespēju izmantošanas piemērs. 2008. gada sākumā viņa, toreiz vēl Strenču vidusskolas direktora vietniece, piedalījās Japānas valdības izsludinātajā stipendiju konkursā skolu pedagogiem tālākizglītības programmā. Tiesības iegūt stipendiju no katras valsts bija tikai vienam cilvēkam. Dace pieteicās, izturēja vairākās kārtās notikušo konkursu un nokļuva pašas izvēlētajā Naruto Pedagoģijas augstskolā, kas atrodas Šikoku salā. Lēmums nebija viegls. Latvijā palika ģimene – divi bērni un vīrs. Priekšā bija tāla, sveša, no Eiropas krasi atšķirīga zeme, kuras valodu Dace nepārzināja.Tagad viņa prot gan runāt japāņu valodā, gan rakstīt viņu hieroglifus. Cenšoties iepazīt Japānu, tās tradīcijas, kultūrvēsturisko mantojumu un šodienu, strencēniete sevi ir garīgi bagātinājusi un pilnveidojusi, ieguvusi labus draugus tālajā zemē un sapratusi, ka Japāna patiesi ir viņas mūža mīlestība.To visu viņa sev nopelnīja pati. “Ja es mērķtiecīgi strādāju ar vēlmi sevi pilnveidot un attīstīt, tad daudzas iespējas pie manis dzīvē atnākušas pašas. Tās ir jāsaskata un jāizlemj, ko ar tām darīt,” atzīst Dace.Īstā garša nav lielpilsētās Pirmais pusgads Japānā viņai bija izdzīvošana. Piecus mēnešus Dace kopā ar pārējiem stipendiātiem slēgtā grupā mācījās japāņu valodu. Nācās pārdzīvot lielo atšķirību dēļ radušos kultūršoku. Strencēnietei tas bija mazāks, jo viņa Japānā nebija pirmo reizi. Taču daži stipendiāti neizturēja. Brazīliete mājās devās pēc pirmajiem trijiem mēnešiem.Vai eiropietis vispār var izprast Japānu un japāņus? Dace par to šaubās. Japānā viņa satika daudz ārzemnieku, kuri uzskatīja, – jā, viņiem ir izdevies iepazīt šo zemi, taču ārpus lielajām pilsētām Tokijas, Kioto, Osakas viņi nebija ceļojuši. Strencēnietei bija cits mērķis. Viņa vēlējās nokļūt valsts nomalēs. Katram Japānas reģionam ir lielas atšķirības tradīcijās, kultūrā un pat ēdienos, kas ne reti ir pārsteigums pašiem japāņiem. “Mans mērķis sākotnēji nebija lielās pilsētas, bet cilvēki un kultūrvēsturiskā mantojuma vietas reģionos. Japānas garšu lielā mērā var iegūt, uz kalnu takas satiekot svētceļotāju, parunājoties ar budistu mūku templī, ejot pārgājienā pa pasaulē vecāko ciedru audzi Jakušimas salā vai apskatot muzejus nelielās pilsētās. Tajos ir apkopotas ļoti daudzas Āzijas kultūru vai mākslas izpausmju liecības. Japāņi vēlas visu zināt. Ja viņi nevar aizbraukt un redzēt paši, tad vēlas lietas sev iegūt citā apskatāmā veidā,” secina Dace.Pozitīvisti un askēti Tomēr arī pusotrs gads ir pārāk īss laiks, lai Japāna atklātos svešzemniekam. Jo vairāk strencēniete uzzināja, jo saprata, ka nezina neko. Tomēr savs subjektīvais priekšstats par Japānu viņai ir izveidojies. Daces redzējumā šī valsts ir tuvu ideālai dzīvesvietai sabiedrības organizācijas un pozitīvā domāšanas veida dēļ. Neraugoties uz savām problēmām, kuru arī Japānā netrūkst, viņi domā pozitīvi un meklē iemeslu priecāties par jebko. Sliktiem notikumiem cenšas noskaidrot cēloni un gudro iespēju kaut ko mainīt, palīdzēt. Šādas sabiedrības vērtības ir veidojušās gadsimtos, un tās veicinājusi salinieku noslēgtā vide. Japāņi saprot, ka izdzīvot viņi var, nevis konkurējot, bet sadarbojoties. Viņu vērtību sistēmā liela loma ir savstarpējai cieņai pret cilvēkiem un apkārtējo vidi.Japāņi sevi neuzskatot par ļoti reliģiskiem, taču Daces skatījumā viņi dzīvo ticībā. “Japāņi dievina dabu, un daba ir arī viņu tradicionālās reliģijas sintoisma pamatā. Japānis kāju uz zemes neliek, kā mēs, no papēža uz purngalu. Viņš liek visu pēdu un slīd kā čūska. Es to saskatu arī kā domāšanas veidu: sajust, kur tu ej, un cienīt vietu, pa kuru tu ej,” spriež strencēniete. Šis domāšanas veids izpaužas arī attieksmē pret lietām. Japāņi šķiro atkritumus vismaz astoņos veidos un visiem priekšmetiem, kam tas vien iespējams, dod otru mūžu. Dzīvodami vienā no pasaules bagātākajām, ekonomiski spēcīgajām valstīm, sadzīves līmenī japāņi ir ļoti askētiski. Viņi ar patiku novērtē skaistas, dārgas lietas, taču praktiski iegādājas kvalitatīvas mantas, kas kalpo gadu desmitiem. Askētisms izpaužas arī ērtību līmenī. Ziemā japāņi taupa siltumenerģiju. Latvijā ierasto apkures sistēmu bieži aizstāj petrolejas krāsniņas vai kondicionieri, kas darbojas abos virzienos: uztur vēsumu un silda. Dace dzīvoja simtgadīgā, no koka celtā, Japānai tradicionālā mājā ar ierobežotām ērtībām. Arī tur siltuma avots bija petrolejas krāsniņa. Termometra stabiņš ziemas mēnešos vairāk par plus 10 grādiem istabās nerādīja, taču Dace pat iesnas nesaķēra. Snauž samuraja dvēseleLatvijā viņai visvairāk pietrūkst japāņu pozitīvā domāšanas veida. Cilvēku no malas tas nedaudz pārsteidz. Pat virspusēji pārzinot vēsturi, ir iemesls runāt arī par japāņu nežēlīgo pusi – jakudzu jeb mafiju, izrēķināšanos ar pretiniekiem Otrajā pasaules karā un par vēl senāko samuraju laiku. Dace pieļauj, ka samuraja dvēsele japāņos snauž joprojām, bet apspiestā enerģija izpaužas citur. Nav noslēpums, ka, neraugoties uz augsto dzīves līmeni, Japānā ir liels pašnāvību skaits, tai skaitā arī vidusskolēnu vidū. Iespējams, tā ir atbilde uz sabiedrības spiedienu. Ja jaunietis Japānā nav ieguvis maģistra grādu, tad viņš nav nekas. Pirmos piecus dzīves gadus vecāki savu bērnu ļoti mīl un lutina, bet pēc tam viņš nokļūst izglītības sistēmā, kuras galā ir maģistra grāds. Arī vecākiem ir svarīgi, lai viņu atvase iegūtu pēc iespējas labāku izglītību, jo tā ir liela pievienotā vērtība darba tirgū un ceļazīme uz labāku dzīvi. Tie pusaudži un jaunieši, kuriem nav tik daudz spēju, ko no viņiem gaida, salūst.Japānis agri kļūst par “skrūvīti” labi iedarbinātajā sabiedrības organizācijas mehānismā. Japānā katrs darbinieks lēmumu drīkst pieņemt tikai savā šaurajā atbildības lokā. Vieni ārzemnieki to sauc par sakārtotību, citi – par birokrātismu vai neelastīgu domāšanu. Taču rezultāts ir tāds, ka japānis savu darba uzdevumu paveic maksimāli labi, neapspriežot, ko varētu nedarīt. Dace pieļauj, ka tā varētu būt viena no veiksmes atslēgām valsts ekonomikas stiprināšanā. Dzīves līmeņa ziņā Japāna pasaulē ir pirmajā desmitniekā.Paradoksāli, bet japāņiem sapņu zemes ir Eiropa un Amerika. “Tas tāpēc, ka viņi dzīvo uz salām un grib tikt ārā, pasaulē. Eiropa un Amerika japāņiem, it īpaši jauniešiem, arī asociējas ar brīvību, kad var darīt, ko grib, un ģērbties, kā grib. Japānā skolas formas tērps ir obligāts līdz 18 gadu vecumam,” stāsta Dace.Ne viens vien eiropietis, dzirdot vārdu Japāna, iztēlojas japāņu tūristu grupas ar neiztrūkstošo fotoaparātu vai videokameru rokās. Taču, izrādās, ceļot var atļauties pārsvarā pensionāri. Uzsākot darbu, japānim pirmajos piecos gados atvaļinājuma nav. Pēc tam atvaļinājums ir tikai viena līdz divas nedēļas gadā. Latvieši šajā ziņā ir izlutināti, secina Dace. Salu apceļo vienatnēViens no veidiem, kā Dace centās pietuvināties Japānas būtībai, bija vienatnē izstaigāts šajā zemē iecienīts svētceļojums. Tie ir 1200 kilometru pārsvarā apkārt Šikoku salai, savienojot 88 tempļus. Latviete tos pievārēja pakāpeniski: gan ejot kājām, gan braucot ar velosipēdu vai automašīnu. Iepriekš viņa daudz lasīja par šo reģionu un tā ievērības cienīgajām vietām. Dace uzsver, ka svētceļojums nebija saistīts ar jaunas reliģijas meklējumu un pārtapšanu. Tempļi parāda Japānas sabiedrības kultūrvēsturisko mantojumu un tā nozīmi ikdienā. Savukārt pats svētceļojums ir cilvēka darbs ar sevi un pozitīvas enerģijas avots. Sarunās ar ceļojuma laikā nejauši sastaptiem japāņiem Dace arī ieguva daudz zināšanu par Šikoku salas kalnu un lauku apvidu iedzīvotājiem. “Jutos pašpietiekama, lai ceļotu viena. Man nebija bail palikt vienatnē ar sevi un savām domām. Gribējās smaidīt. Tas, ko ieguvu, ir liela pievienotā vērtība pašam sev.”Cits veids, kā izzināt Japānu, ir sarunas ar japāņiem. Taču, lai saņemtu objektīvāku un pilnīgāku informāciju, vispirms jāiegūst viņu uzticība. Dažos gadījumos Dacei tas izdevās. Viņa pat negaidīja, ka iegūs šajā zemē tik labus draugus. “Es biju atvērta, pozitīva, daudz stāstīju par Latviju, vadīju seminārus, un pie manis atnāca tādi paši pozitīvi un atvērti cilvēki.”Augustā Strenčos pie Daces un viņas ģimenes kopā ar kolēģiem viesosies viņai tuvākais cilvēks Japānā, kuru Dace sauc par savu Skolotāju ar lielo burtu. Viņš studējis ekonomiku, bijis padomdevējs izglītības sistēmā, bet šobrīd savu enerģiju iegulda labdarībā ar mērķi uzcelt skaistu skolu Vjetnamā. No Strenčiem aiziet nedomāJapāna pieņēma Daci arī sadzīvē. Strencēnietei ļoti pietrūkst Japānas virtuves ar tās daudzveidīgo zivju un citu okeāna un jūras velšu izvēli. Eiropiešiem pret japāņu ēdieniem parasti esot uzreiz – “jā” vai “nē”. Ēdienkartē ir, piemēram, dažādos veidos pasniegta jēla zivs, astoņkāji un tvaicēti rīsi. Dacei ļoti garšoja viss. Latvijā baudāmie japāņu ēdieni īstajiem ne tuvu nestāvot klāt, jo pirmkārt atšķiras produktu kvalitāte. Visvairāk te pietrūkstot miso produktu, ko iegūst no raudzētām sojas pupiņām. Visu aizvadīto vasaru pie Daces Japānā dzīvoja viņas bērni – meita Marta (6. klase) un dēls Kārlis (3. klase). Viņu attieksme pret japāņu virtuvi bija noliedzoša. Toties japāņu sabiedrībā abi jutās kā zivis ūdenī. Marta bez problēmām sarunājās ar japāņu studentiem angļu valodā. Dace pierunāja savus bērnus mācīties japāņu tradicionālās dejas, ko abi mazie latvieši ātri apguva un pat piedalījās lielos Japānas deju svētkos ar vairākiem tūkstošiem dejotāju.Te, Latvijā, Dace meklē iespēju, kā saglabāt Japānā gūtās sajūtas. Viņa ir gaidīts ciemiņš Japānas vēstniecībā Latvijā. Iespējams, ar tādām zināšanām un pieredzi, kāda tagad ir Dacei, viņai Rīgā būtu laipni atvērtas ne vienas vien darbavietas durvis. Taču strencēniete izvēlējusies darīt to, kas patīk, un turpināt strādāt Strenču vidusskolā, tiesa, ar mērķi, nezaudēt, bet gan attīstīt iegūto pieredzi.
