Man ik dienu iznāk braukt uz darbu ar skolēnu autobusu. Gadu gaitā tas pamazām kļūst arvien tukšāks. Ne es viens to esmu pamanījis. Nesen paziņa, braucot tajā pašā autobusā, nopūtās: “Cik tad vairs to bērnu laukos ir, drīz pavisam izzudīs.” Tas ir tikai miniatūras novērojums. Bērnu skaits ievērojami sarucis visā valstī. Pagaidām sabiedrība uz to tikai noskatās, izvairoties izdarīt prognozes. To ir izdarījis ASV Ģimenes izpētes institūta speciālists Pols Kamerons, kurš demogrāfijas problēmas pēta visā pasaulē, arī Latvijā. Pēc viņa aprēķiniem, Latvijā tikai pašreizējai pamatiedzīvotāju skaita saglabāšanai nākotnē ģimenē vidēji vajadzētu būt 2,1 bērnam. Pašlaik ir 1,1. Ja skaitlis nemainīsies uz augšu, tad pēc 15 gadiem būs uz pusi mazāk latviešu, bet pēc 30 gadiem pastāvēs nācijas izzušanas iespēja. Kļūst baisi, iedomājoties, ka tas var piepildīties. Tad visi mūsu senču un arīdzan mūsu paaudzes brīvības cīniņi un sapņi par stipru Latviju noslēgsies ar nulli. Nenoliedzami, šādu bēdīgu situāciju ir izraisījusi mūsu valdību tuvredzīgā politika, kuru pārstāvjus vairāk interesējušas savu partiju rebes, tādēļ valsts lietās skatījums nesniedzas tālāk par degungalu. Tieši uz politiķu ietekmēšanu P. Kamerons arī vērš uzmanību, aicinot vēlēšanās balsot par kandidātiem, kuri par prioritāti noteikuši daudzbērnu ģimeņu atbalstīšanu. Skaidrs, ka tādai politikai netrūks iebildumu, jo daudzi protestēs, ka demokrātijā nav vienlīdzīgo un visvienlīdzīgāko. Tad nu jāpadomā, vai vienlīdzība ir tik dārga, lai tās dēļ upurētu tautu un valsti?
