Šis ir kāda ķirbja dzīvesstāsts. Atšķirībā no citiem sugas brāļiem tam bija vārds un daudz draugu. Un vēl tas bija ievērojams. Kāpēc, uzzināsiet, ja izlasīsiet šo stāstu.
Šis ir kāda ķirbja dzīvesstāsts. Atšķirībā no citiem sugas brāļiem tam bija vārds un daudz draugu.
Un vēl tas bija ievērojams. Kāpēc, uzzināsiet, ja izlasīsiet šo stāstu.
“Sākumā bija maza dzeltenīga sēkliņa, pat pārāk maza, lai kāds noticētu, ka no šīs sēkliņas jebkad izaugs liels dzeltenīgs ķirbis. No sēkliņas zemes virspusē izlauzās mazs spītīgs asniņš, kurš manāmi katru dienu stiepās pretī saulītei. Mazajam stādiņam bija lielas tumšzaļas lapas, aiz kurām slēpās dzeltenīgs zieda pumpurs. Nepagāja ilgs laiks, kad zieds atplauka visā savā krāšņumā. No krāšņā zieda sāka veidoties mazs ķirbītis.
Ķirbis zvilnēja uz viena sāna savā ierastajā vietā, kur bija aizvadījis visu vasaru, pieņemdamies gan apaļumā, gan košumā. No bērniem, kuri šad tad ieradās ar ķirbi parunāties, viņš bija uzzinājis, ka Miķeļdienā pārcelsies dzīvot uz bērnudārzu. Tur mīt šie bērni, kuri ar viņu sadraudzējušies. Ķirbis vēlējās, kaut drīzāk pienāktu tie Miķeļi. Sāni jau nogulēti. Bērni gan stāstīja, ka tā diena ir rudenī, kad ir vēss, līst lietus, krīt lapas. Bet vēl taču ir silts kā vasarā. Tikai vienu nakti ķirbim bija mazliet jādrebinās no salnas pieskāriena. Tas gan lika domāt, ka ilgi vairs nebūs jāgaida līdz Miķeļiem. Bet saulīte tik sildīja un sildīja ik dienas. Ķirbim sāka piemirsties par aiziešanu no siltās iedobītes dārza malā. Te kādu dienu ieradās bērnu pulciņš, iecēla ķirbi ratos un aizveda pie sevis uz bērnudārzu.
Tas, ka pienākusi Miķeļdiena, bija redzams un jūtams grupas telpās — vispakārt citi dārzeņi, augļi, rudens ziedi. Ķirbim tika ierādīta vieta vidū. Nu visi bērni varēja aplūkot raženo ogu — ķirbi — un to uzzīmēt: koši oranžs, ar izteikti redzamām gaišām sānu svītrām. Nogulētajos sānos, kurus mazāk skāra saules stari, iekrāsojušies dzeltenīgi un zaļgani krāsu toņi. Pats apaļš, kā jau oga, gluds un mīlīgs. Tā vien gribas paglaudīt. Bērni iedeva ķirbim vārdu — Miķeļķirbis.”
“Tāds ir mūsu bērnudārza stāsts par ķirbi, kuru audzējām Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas rīkotajam konkursam “Lielākais ķirbis”,” stāsta Strenču pirmsskolas izglītības iestādes “Minkāns” vadītāja Sandra Āķere.
Uz konkursa noslēgumu 6. oktobrī Valmierā uzaicināja četrus aktīvākos ķirbju audzētājus bērnus un pedagogu. “Minkāna” ķirbis svēra 15,4 kilogramus. “Tas nebija pats varenākais, bet košākais gan,” slavē S. Āķere.
Miķeļķirbis izauga komposta kaudzē bērnudārza skolotājas Māras Čukstes dārzā. Visu vasaru to regulāri apraudzīja un kopa piecus un sešus gadus vecie bērnudārznieki. Pirms ķirbja brauciena uz konkursu “Minkānā” sarīkoja Ķirbju svētkus. Bērni un skolotājas godināja visus dārzā izaugušos ķirbjus. Galvenais gaviļnieks bija Miķeļķirbis. Tas sēdēja augstākajā tronī.
Bērni vēl dziedāja dziesmas par rudeni. Brāļi Sentis un Santis Rolmaņi stāstīja savu stāstu par ķirbi. Visi našķojās ar M. Čukstes cepto ķirbju kūku un auklītes Jautrītes Cābules gatavotajiem ķirbju salātiem, kurus paši dēvēja par ananasiem.
“Svētki ļoti patika gan bērniem, gan darbiniekiem, gan arī apkārtējo māju iemītniekiem, kuri tos vēroja,” iespaidos dalās “Minkāna” vadītāja.
Dvīņiem, sešus gadus vecajiem “Minkāna” audzēkņiem Sentim un Santim Rolmaņiem, no svētkiem visvairāk atmiņā palikusi ražas svēršana un ķirbju kūka, jo tā bija garda. “Gribēju vēl, bet citi bija jau apēduši,” sūrojas Sentis.
Skolotāja M. Čukste ķirbju kūku cep šādi. 250 gramus margarīna saputo ar trijām glāzēm cukura. Tad pieliek sešas olas un masu atkal puto. Iejauc skaidiņās sarīvētu ķirbi. Pielej puspaku kefīra. Iesijā aptuveni puskilogramu miltu. Pieliek nedaudz etiķī dzēstas dzeramās sodas un vanilīnu. Sajauc mīklu, cep formā. Ja vēlas, mīklai var pielikt rozīnes vai marmelādes gabaliņus.
Dvīņubrāļi stāsta, ka viņiem garšo arī ķirbju pankūkas un sula. “Mūsu mājās tādas pankūkas necep. Tētim negaršo,” piebilst puikas.
Viņiem ir arī savs stāsts par ķirbi, to palīdzēja izdomāt māsa.
