Maiga BērziņaMāteiTavas rokas spēj tikai dot un glāstīt,Tavas lūpas tikai labus vārdus teikt,Tavās acīs mīlestība staro,Tavs dvēseles cēlums kā saule pretī mirdz.Kā lecoša saule Tu citiem prieku nesiUn visaugstāko, ko Dievs Tev ir devis, – mīlestību – citiem dali.Tavs dvēseles cēlums kā saule Tavās acīs staro,Un tava sirds pret citiem žēlastībā staro.Tu esi vienīgā, kas vien var būt,Kas tik lielu mīlestību izstaro.Lai slavēts Dievs visvarenais,Kas tev tik lielu gaismu devis.Anita Anitīna* * * Mātes vislielākā laime – Viņas bērns, kas pasaulē mīt, Kura acīs nākotni savu Kā spogulī ieraudzīt. Vissmagākā dvēseles sāpe, Ja lolojums nav vairs dzīvs, Pie kura vairs tikai atmiņāsUn domās ciemoties drīkst. Prieks, ja visiem dzīvē iet labi, Skumji, ja gadās kas slikts. Vairāk par visiem pasaulē Māte ir tā, kas tic Tam, ka viss nokārtosies, Tam, ka cerība ir, Kaut arī kailām rokām Nātres ir jāsašķin. Viņa nelūdz, bet dāvā. Neprasa, taču dod. Mātei domātais parāds Saviem bērniem mums jāatdod.
