Priecīgā noskaņojumā ar aviokompānijas “Ryanair” reisu uz Dublinu šopavasar izlidoja četri Smiltenes ģimnāzijas skolēni un divas skolotājas. Viņiem pat prātā neienāca, ka mājupceļš izvērtīsies gandrīz nedēļas garumā.Ģimnāzisti Didzis Trijēcis (7.b klase), Mišela Blaua (10.a klase), Baiba Paegle un Kristīne Lokste (11.a klase), skolas direktore Velga Mālkalne un direktores vietniece Inga Savicka bija ceļā uz nelielu Īrijas pilsētiņu Adari. Tur darba vizītē satikās starptautiska projekta “iPod draugi” dalībnieki, skolēni un pedagogi no Lielbritānijas, Latvijas, Īrijas, Vācijas, Spānijas un Itālijas.Pagāja dažas dienas, un brokastu laikā latvieši no Īrijas plašsaziņas līdzekļiem uzzināja, ka Īslandē noticis vulkāna izvirdums. Latviešu delegācija mājupceļa biļetes bija rezervējusi “Ryanair” uz svētdienu, 18. aprīli. Dienu iepriekš skolotājas mobilajā tālrunī saņēma īsziņu no aviokompānijas: “Lidojums ir atcelts.” Vācijas kolēģi jau pirms tam stāstīja, ka viņu valstī Frankfurtes lidostā noņemti visi reisi un iestrēgušie pasažieri nakšņo turpat, lidostā.“No sākumā tas nelikās nekas traks. Nu jā, – vulkāns Īslandē, pelni, lidosta slēgta. Gan jau līdz svētdienai būs vaļā,” atceras Kristīne Lokste. Taču gaisotne Dublinā pamazām kļuva nokaitēta. Jau piektdien pa pilsētu klīda satrauktas ārzemju skolēnu grupas. Daudzi runāja pa telefonu un raudāja.Saņemot aviokompānijas īsziņu, skolotājas saprata, – būs jādomā, kā nokļūt mājās. Tomēr pat domās neienāca, ka mājupceļš būs tik garš. Vispirms uz Londonu un no turienes tikai pēc trijām dienām uz Latviju, divas dienas braucot ar satiksmes autobusu un šķērsojot Lamanšu pa tuneli.Tūrisma aģentūras nebija gatavasTādos ārkārtas gadījumos ārzemēs visdrošāk ir paļauties tikai uz sevi, tagad secina Velga. Smilteniešu gājieni uz Dublinas tūrisma informācijas birojiem beidzās neveiksmīgi. Tur viņiem citu variantu mājupceļam uz Latviju nepiedāvāja.“Tūrisma aģenti pilnīgi nebija gatavi šādai situācijai un sūtīja mūs no no vienas aģentūras uz otru,” atceras abas Smiltenes ģimnāzijas pedagoģes. “Aizgājām uz “Eiroline” autobusu pārstāvniecību, kur uzzinājām, ka pat uz Londonu netiekam, jo autobusu biļetes ir pārdotas gandrīz nedēļu uz priekšu. Pagaidiet, bija viņu ieteikums. Varbūt ieliks kādu papildu reisu. Varbūt pēc dažām dienām sāks lidot lidmašīnas. Taču mums mājās ar visiem bērniem bija jātiek laimīgi, droši un pēc iespējas ātrāk, ņemot vērā mūsu finanses,” stāsta Velga.Tā nebūt neesot, ka aviokompānija tūlīt izmaksā kompensāciju par iegādāto aviobiļeti un sedz viesnīcas izdevumus. Vienīgais “Ryanair” piedāvājums Latvijas skolēnu delegācijai bija pretendēt uz kompensāciju, ko viņi vēl šonedēļ nebija saņēmuši. Izmaksas termiņš ir 30 dienu.Ilgstoša uzturēšanās viesnīcā Smiltenes skolēniem un skolotājām nebija pa kabatai. Radās plāns no Īrijas tikt līdz Anglijai, kur Londonā dzīvo Ingas Savickas draugi, Smiltenes ģimnāzijas 1942. gada izlaiduma absolvents Jānis Sīmanis ar savu dzīvesbiedri Maigu. Smiltenieši cerēja no Londonas mājās nokļūt ātrāk. Turklāt Sīmaņu ģimene laipni piekrita uz laiku izmitināt sešu cilvēku lielo tautiešu kompāniju savā namā.Naudas pietika tikai biļetēmVisu garo un sarežģīto mājupceļu Velga un Inga izdomāja un organizēja Dublinas interneta kafejnīcās. “Tik intensīvi un dinamiski, kā mēs ar Ingu sestdien un svētdien strādājām, ieskaitot nakti, tādas prāta vētras un tām sekojošu tūlītēju rīcību es neatceros,” atzīst Smiltenes ģimnāzijas direktore, kaut gan viņai un direktores vietniecei Ingai aiz muguras ir pamatīgs daudzu starptautisku projektu un ārzemju vizīšu dots rūdījums. Smiltenietēm izdevās internetā rezervēt autobusa biļetes no Dublinas uz Londonu svētdienas vakarā un autobusa biļetes no Londonas uz Rīgu ceturtdienas rītā. Kad tika pārskaitīta nauda par biļetēm uz Londonu, iestājās šoks. Kredītkartes bija iztukšotas. Uz Latviju ceļoja SOS signāli vecākiem, radiniekiem un kolēģiem ar lūgumu pārskaitīt naudu. “Izsakām lielu pateicību visiem cilvēkiem, kuri varēja mūs finansiāli atbalstīt. Kaut arī ir krīze, cilvēki atrada iespēju palīdzēt,” grupas vārdā pateicas Smiltenes ģimnāzijas direktore.Mājupceļš ar “Ecolines” autobusu ģimnāzijas delegācijai izmaksāja 162 eiro pieaugušajam un 146 eiro skolēnam, – dārgāk nekā aviobiļete turp un atpakaļ. Dažas dienas vēlāk pasažieru pārvadājumu firmas autobusu biļešu cenu esot sadārdzinājušas vēl vairāk. Tās bija uztraukuma pilnas dienas arī Latvijā palikušajiem ģimnāzistu vecākiem. “Stress bija briesmīgs. Sākumā pat apraudājos,” atzīst Kristīnes mamma Sandra. Kopā ar vecāko meitu arī viņa internetā meklēja, kā bērniem un skolotājām tikt mājās. Ar Kristīni mamma sazinājās bieži, gan zvanot pa mobilo tālruni, gan sūtot īsziņas, lai zinātu, kur meita katru brīdi atrodas.Savukārt Kristīne tagad atzīst, ka tur, ārzemēs, domājusi, ka mamma šajās dienās būs nosirmojusi. Neplānotā pietura sajūsminaSmiltenieši beidzot atvilka elpu Londonā, nokļūstot viesmīlīgās Sīmaņu ģimenes pajumtē. Trīs dienas sirmais pāris rūpējās par saviem pēkšņi “uz galvas uzkritušajiem” tautiešiem, uzmundrināja viņus un iedvesmoja Londonas un tās piepilsētas Griničas apskatei. Sīmaņu ģimene pat uzminēja, ko jaunieši vēlas ēst vakariņās – vārītus kartupeļus ar mērci un sautētus kāpostus.Vakari aizritēja sarunās, kas faktiski bija Smiltenes un Latvijas vēstures izzināšana. Izrādījās, ka Jānis Sīmanis, mācoties Smiltenes ģimnāzijā, gan bija to skolēnu vidū, kuri 1936. gadā stādīja bērzu birzi pie skolas, gan arī 1940. gada 15. jūnijā stāvēja blakus pirmajam ģimnāzijas karogam tā iesvētīšanas laikā. “Mums bija ļoti daudz sarunu par skolu tajā laikā. Sīmaņa kungs atcerējās savus klasesbiedrus un skolotājus. Bija arī izceļošanas stāsti. Tūlīt pēc skolas absolvēšanas viņu iesauca vācu armijā, un pēc kara nācās emigrēt uz ārzemēm,” par uzzināto stāsta Velga.Ja vakari pagāja sarunās un atmiņās, tad dienas piederēja Londonai. Smiltenes ģimnāzistiem tā bija neplānota pietura viņu ceļojumā, un viņi centās redzēt pēc iespējas vairāk. Bigbens (slavenais Londonas torņa pulkstenis), “Londonas acs” (lielākais panorāmas rats Eiropā jeb Tūkstošgades rats), Tauera tilts (Viktorijas laika gotikas šedevrs) un pats Tauers, Bekingemas pils (Londonas rezidence karaliskajai ģimenei), ar skaistām ainavām, putniem un vāverēm bagātais Sentdžeimsa parks, Karaliskā Griničas observatorija un citas vietas. Baiba un Kristīne sauc redzētās slavenās Londonas vietas citu pēc citas. Muzeju apmeklējumam pietrūcis naudas. Taču laiks tajās dienās londoniešus un viņu viesus lutināja, tāpēc pārgājieni kājām pa lielo pilsētu bija ļoti patīkami. Londona ir vieta, kur atgriezties, secina Baiba un Kristīne. Īslandes vulkāna izvirdums gan viņām, gan pārējiem grupas biedriem nejauši sagādāja iespēju redzēt vēl vienu jaunu vietu pasaulē.Pēdējo dienu iespaidi pat pārklāja Īrijā piedzīvoto, un tikai vēlāk radās atziņa, ka galvenais taču bija ceļojums uz šo zaļo salu. Joprojām apdraud aviosatiksmiBet ar Īslandes vulkānu nekas vēl nav beidzies. Vulkāns joprojām nav rimies, un gaisā turpina veidoties pelnu mākoņi, apdraudot gaisa satiksmi. Šonedēļ uz laiku jau tika atcelta daļa reisu Īrijā un Lielbritānijā. Eiropas Savienības valstu satiksmes ministri otrdien vienojās pasteidzināt darbu pie vienotas gaisa kontroles sistēmas izveidošanas, lai nākotnē ātrāk reaģētu uz šādām krīzēm.“Nelaime tā, ka mēs esam ļoti pārorientējušies uz aviāciju. Pārējie transporta veidi vairs nav tik attīstīti, lai varētu momentā aizvietot aviosatiksmi,” secina Velga un Inga. Viņu ieteikums ceļotājiem, nonākot līdzīgā situācijā, ir paļauties tikai uz sevi un rīkoties pašiem. Tiesa, tad ir labi jāpārzina svešvalodas. Dodoties uz ārzemēm, ne tikai pieaugušajiem, bet arī skolēniem līdzi vajadzētu būt kredītkartei, ar kuru veiktos pasūtījumus un maksājumus garantē banka.Smiltenes ģimnāzijai iegūtā pieredze noderēs, jo projekts “iPood draugi” turpinās. Šoruden oktobrī dalībvalstu pārstāvjus gaidīs Itālijā.
