Nesen publicēti dati par inflāciju septembrī, kas atkal pārsniedz septiņu procentu līmeni.
Nesen publicēti dati par inflāciju septembrī, kas atkal pārsniedz septiņu procentu līmeni.
Speciālisti spriež, ka šoreiz galvenais iemesls tik straujam vidējam cenu kāpumam, ja salīdzina ar pagājušā gada septembri, ir pēkšņais degvielas sadārdzinājums, kam sakars gan ar Ķīnas ekonomikas lielo pieprasījumu, gan ar orkānu postījumiem Meksikas līcī, gan ar naftas ieguves stagnāciju Krievijā, kam pamatā pašas spēcīgākās kompānijas “Jukos” paralizēšana. Ja nebūtu sākta politiskā prāva pret Hodorkovski, tad nafta no Krievijas plūstu daudz platākā straumē, līdz ar to nenotiktu tik straujš cenu kāpums pasaules tirgū, bet Mažeiķu rūpnīca izejvielas varētu iepirkt bez starpniekiem. Ar vārdu sakot, Putinam tīk nokaut vistu, kas dēj zelta olas.
Šobrīd aktuāli ir strīdi par to, ko un kā jādara, lai apturētu inflāciju. Un vai vispār kaut kas jādara, ja tirgu regulē privātais kapitāls? Savukārt arodbiedrības uzskata, ka ekonomiku iespējams regulēt ar piketiem, mītiņiem un streiku draudiem. Un vienkāršam valsts pilsonim, kurš ik pārdienu maciņā pārskaita santīmus, nav viegli saprast it kā elementāru lietu: kāpēc Latvijā nevarētu maksāt piecreiz lielākas algas un pensijas?
Kur valdība ņem naudu?
Vispirms sapratīsim, ka tā nav valdība, kas naudu drukā. Par drukāšanu atbild Latvijas Banka, un nodrukātā nauda tiešā veidā nevar bagātināt valsts budžetu. Tāpēc šajā apcerē es vispār nerisināšu kādas zinātniskas tautsaimnieciskas gudrības, jo apzinos, ka lasītājiem trūkst attiecīgu priekšzināšanu. Palūkosimies uz šo problēmu mazliet vienkāršoti ar piemēriem.
Teiksim tā: Jānim tiek paaugstināta alga par 20 latiem. Vispirms Jānim tiek ieturēti nodokļi 34 procentu apmērā, bet darba devējs vēl papildus sociālajā budžetā ieskaita 29 procentus. Rezultātā Jānis uz rokas saņem aptuveni 13 latus, un tieši tikpat daudz nodokļu veidā iekasē valsts. Pēc tam Jānis iepērkas veikalā, un atkal valsts budžets saņem 18 procentus PVN atskaitījumos. Ja tiek pirkts degvīns, benzīns vai cigaretes, tad vēl valsts kasē iekrīt daži procenti akcīzes nodokļa. Bet tas nav viss, jo preces vai pakalpojuma vērtībā ietilpst arī ražotāju un transportētāju atskaitītā peļņas daļa. Tāpēc varam sacīt, ka valsts budžeta ienākumi pieaug tieši par tādu summu, kāda tiek izmaksāta algās un pensijās. Jo lielākas būs algas, jo valstij lielāki ieņēmumi, kurus atkal iespējams izmantot jaunam algu un pensiju palielinājumam.
Ideālā variantā tiktāl viss skaisti. Praksē darbojas nopietni šķēršļi. Palielinoties pirktspējai, pieaug cenas, un tad runājam par inflāciju. Citu negāciju slāni rada praktizētās aplokšņu algas un ēnu ekonomika, kad preces tiek saražotas, cilvēkiem tiek maksāts, bet valsts budžets nesaņem ne santīma. Šādā veidā budžets nesaņem aptuveni 800 miljonus gadā, un tā ir summa, par kuru varētu celt iedzīvotāju ienākumus vēl papildu par 20 līdz 25 procentiem.
Apburtā loka neizbēgamība
Ka iedzīvotāju ienākumi iet roku rokā ar cenu izmaiņām, nav nekāds Latvijas fenomens, tā tas notiek visā pasaulē. Atšķirības ir tikai tempu ziņā un tajās attiecībās, par cik lielu apjomu algas apsteidz cenu celšanos. Vieglprātīgas valdības grūtos brīžos piespiež centrālo banku drukāt naudu, un tad inflācija ir 500 un 1000 procentu gadā. Šādu ceļu mūsdienās iet Zimbabve, kuras valdība atņēma zemi baltajiem fermeriem un izdalīja nabagiem, kuri nespēj pabarot paši sevi.
Un tagad būtiskais jautājums: vai mums nepieciešams uztraukties par inflāciju? Ja Latvijas tautas saimniecība būtu izolēta, tad inflāciju vajadzētu apturēt, un to izdarīt varētu gandrīz tikai ar ienākumu iesaldēšanu. Bet mēs esam gan ES, gan visas pasaules ekonomikas daļa. Naftas produktu un gāzes cenas nosaka aiz Latvijas robežām, un mums ir tikai divas izvēles — pirkt vai nepirkt. Šis fakts vien rada situāciju, ka algas un pensijas nepieciešams indeksēt.
Neparastums ir tas, ka mūsu lats ir piesaistīts eiro kursam. Kamēr inflācija nepārsniedz saprāta robežu, teiksim, desmit procentus gadā, Eiropas centrālā banka diezin vai prasīs lata devalvāciju, kas noslēgtā ekonomikā būtu neizbēgams risinājums. Tas nozīmē, ka importa preces inflācijas rezultātā nesadārdzinās; ja tas notiek, tad citu iemeslu dēļ.
Kāpēc par to rakstu? Lieta tā, ka līdz šim Latvijai bijušas zemākās algas un zemākās cenas ES valstu vidū. Tas nozīmē, ka mums algas un pensijas nepieciešams palielināt straujāk nekā kaimiņiem igauņiem un tā tālāk. Šāds uzrāviens ir absolūti nepieciešams, un valdība velti baidās no pārmetumiem populismā.
Cita lieta, ka to nevar panākt ar mītiņiem un ķērkāšanu. Ja kāds apgalvo, ka 20 latu pielikumu nākamgad “noēdīs” inflācija, tad atzīsim, ka ar tūkstoš latu pielikumu notiks tas pats. Galvenais — lai algu pielikums apsteigtu inflāciju. Sasniedzot Eiropas vidējo cenu līmeni, inflācijas tempiem jāsamazinās, jo ne jau tas svarīgi, cik un ko ražo Latvijā uz vietas, bet ES tirgū preču deficīts neradīsies arī pat tad, ja latvieši sāktu pirkt desmit reižu vairāk.
Mūs bremzē gudru galvu trūkums
Apburtais loks ir arī tas, ka daudzi un apsviedīgi cilvēki dodas peļņā uz ārzemēm. Rezultātā mums trūkst labu celtnieku, labu citu profesiju pārstāvju, kas spētu apgūt to naudu, ko piedāvā Brisele. Pašiem bezdarbs, bet strādniekus jau meklējam Ukrainā un Baltkrievijā. Varam tikai zīlēt, cik lielām jābūt algām, lai pašmāju speciālisti paliktu dzimtenē, bet šāds līmenis mums jāsasniedz dažu tuvāko gadu laikā. Ka mūsu atbildīgās iestādēs nereti strādā nekompetenti ierēdņi, liecina jezga ap Jelgavas cukurfabrikas radīto ekoloģisko katastrofu Lielupē. Bija taču līdzīgi negadījumi arī agrāk, tiesa, daudz mazākos apjomos. Nav jābūt ģēnijam, lai izsecinātu, ka skābekļa trūkumu ūdenī veicināja īpaši sausais un siltais laiks. Kas mācījies ķīmiju, tam jābūt skaidram, ka skābeklis siltā ūdenī šķīst gausi, un cukurfabrikas organisko savienojumu ievadīšana patērēja jau tā nelielo izšķīduša skābekļa daudzumu. Bet ierēdņi nezin kāpēc sāka vaimanāt, ka upes ūdens saindēts, ka zivis nav lietojamas pārtikā un tā tālāk. Fabrikas nozigums tas, ka netika laikus domāts par notekūdeņu apgādi ar skābekli, veicinot organisko vielu ātrāku sadalīšanos. Lai to visu saprastu, nav vajadzīga četru augstskolu izglītība.
Līdzīga brēkāšana tagad sakarā ar putnu gripas gaidāmo pandēmiju, ko uztur avīžnieki. Tuvākajā laikā nekāda pandēmija Latvijai nedraud, jo mūsu vienīgā pandēmija ir cilvēku nodzeršanās. Šādi draudi gan pastāv nākotnē, bet diezin vai tā būs saistīta ar tagad zināmajiem vīrusiem. Un bojā tad var aiziet ne tikai 150 miljoni, kā tiek sludināts, bet arī visi 600 miljoni. Desmitā daļa cilvēces — tāda būtu cena, lai mūsdienu ļautiņi sāktu domāt ar galvu. Dzīšanās pēc tehnoloģiskā progresa un materiālām vērtībām ar cilvēces strupceļš. Pandēmijas mums nedraudēs tikai tad, kad garīgās vērtības turēsim augstāk par mantiskajām.
