Dzīvo cilvēks, kuru drīkstu saukt par draugu. Kaut pēdējos gados kontakti kļuvuši retāki, pavisam pārtrūkuši tie nav, kaut fizisko spēku dēļ esam ierobežojuši tālākus braucienus. Jau pasen zināju, ka šis cilvēks apveltīts ar neordinārām spējām, kaut nekad necentās šos savus talantus izrādīt. Gājuši gadi, un jutīgums it kā palielinājies, līdz vienubrīd atskārtis, ka viņam nezin no kurienes pienāk informācija, kas raksturo gaišredzības fenomenu. Kad šo to pavēstījis sev tuviem cilvēkiem, sastapies ar apkārtējo pilnīgu nesapratni. Lai netiktu uzlūkots par vājprātīgu, nolēmis nevienam neko vairāk nestāstīt.Tas ir patiešām dīvaini, ka sabiedrības vairākums nemaz neizprot, kāda īstenībā ir pasaule, kurā dzīvojam. Ar vārdu sakot, daudzus apmierina priekšstats, ka Zeme ir plakana un Saule riņķo ap to. Nav gluži tā, ka neviens neko nav lasījis. Ikviens apgalvos, ka latviešiem bijusi Zilākalna Marta, kuras neordinārās spējas grūti apšaubīt. Tikpat labprāt ticam leģendām par Finka brīnumainajām spējām. Bet nekādi negribam pieņemt faktu, ka šādi cilvēki mēdz būt mums līdzās.Esmu rakstījis par cilvēkiem, ar kuriem laimējies sadarboties. Bez atļaujas negribu izpaust viņu uzvārdus. Viena no šādām sievietēm, manuprāt, slimību diagnostikā spēj aizstāt pašus modernākos rentgena aparātus. Teiksim, kādu vasaru viņas kaimiņiene skaļi sludina, ka ārsti viņai ieteikuši lielos daudzumos ēst dārza zemenes. Bet dziedniece paskatās ar “kaulainu” aci un saka: “Tu nedrīksti ēst zemenes!” Nu sievai rokas pa gaisu: “Ko tu muldi, man dakteris teica…” Un ēda arī kilogramiem. Pēc tam veselu gadu ārstējās.Sākuma gadu atmiņu lauskasKad astoņdesmito gadu otrajā pusē darījām atklātībai zināmu par senlatviešu svētvietu Bitarkalnā, tas cilvēkiem šķita kaut kas neparasts un pārsteidzošs. Faktiski bija noticis tas, ka latviešu dabas reliģijas kulta vietu apzināšana sākās ar Bitarkalna apsekošanu, jo nedaudzās pirmskara publikācijas vairāk saistījās ar teikām un nostāstiem. Bija nostiprinājies priekšstats, ka Senajā Grieķijā, Ēģiptē vai Indijā gan dzīvojušas kultūras tautas, bet latvieši līdz krustnešu atnākšanai mituši mežos, tas ir, kokos, pārtikuši no sēnēm, bet vēlāk, smagi vergodami svešiem kungiem, sākuši sacerēt saldi sērīgas un naivas tautasdziesmas.Tāpēc dabīga bija sabiedrības interese par Bitarkalna akmeņu sistēmām. Un brauca ekskursantu grupas no novadu novadiem, katru nedēļu pa vienai vai divām. Vairums apmierināja ziņkāri, bet daudzi kļuva par aizvien jaunu svētvietu atklājējiem. Un gadījās iepazīties ar interesantiem cilvēkiem.Vienā ekskursantu grupā izcēlās pusmūža vīrs, izrādījās, nesen atgriezies dzimtenē no Mordovijas ieslodzījuma vietām. Liekas, viņš Bitarkalnā ieradās atkārtoti, sevišķi viņu interesēja šķeltais akmens uz nosacītās Veļu valsts robežas. Nākamajā ziemā no šī vīra saņēmu bandroli, kurā atradās plakana akmens lauska un lūgums: lai es šo šķēpeli aiznesot atpakaļ pie sašķeltā akmens, jo viņš esot neapdomīgi pastrādājis grēka darbu. Slepus paņemto akmens “pankūku” esot iebāzis bikšu aizmugures kabatā, jo izdomājis, ka tādā veidā varēšot stiprināt savu veselību. Izrādījies citādi, jo pēc pāris mēnešiem labā kāja sākusi nežēlīgi sāpēt.No šī vīra man glabājas kāda cita vēstule, kuru lielajā korespondenču blāķī tagad slinkums sameklēt. Vēstules autors pastāstīja par kādu savu ieslodzījuma biedru Mordovijā, kurš notiesāts par bēgšanu no “varen plašās”, bet bēgšana bijusi no tiesas ievērības cienīga, jo visi taču zinām, cik pamatīgi tika sargātas PSRS ārējās robežas. Bet šim vīram laimējies bez sarežģījumiem pāriet robežu un nokļūt Polijā. Nospriedis, ka drošāk jutīsies slovāku zemē, tāpēc pārgājis arī otru apsargātu robežu. Ja reiz tā paveicies, nolēmis doties uz Ungāriju. Izdevies. Tuvojies vakars, tāpēc nolēmis pārlaist nakti rudzu laukā. Garām pagājusi ungāru robežsargu patruļa, bet, kad šī pati patruļa nākusi atpakaļ, vīri nolēmuši rudzos pačurāt. Uzkāpuši gandrīz virsū. Secinājums: ja tevi Dievs pasargājis divas reizes, tad neizaicini likteni trešo reizi.***Diemžēl par visiem pieredzējumiem nav iespējams pastāstīt. Zīmīgi varbūt tas, ka paši neticīgākie skeptiķi, kuri runas par Visuma Saprātu uzskata par murgiem, svētkalnā pie konkrētiem akmeņiem, kur ar kompasu rokā iespējams izsekot seno cilvēku reliģiskajiem priekšstatiem komplektā ar astronomiskiem novērojumiem, tad ikvienam rodas vēlme paklusēt.Esmu bijis par slinku, lai pierakstītu tās tautasdziesmu improvizācijas, kuras atsevišķi ekstrasensi ir skandējuši vai dziedājuši, nonākot sasaistē ar kosmiskajām enerģijām. Gribas apgalvot, ka vismaz daļa tautasdziesmu tapušas tieši rituālu laikā, autoriem atrodoties stresam līdzīgā stāvoklī.Cilvēku intereses ir dažādas. Vieniem interesē senvēsture, citiem dominē vēlme ļauties noslēpumainu enerģiju plūsmām. Ja kādam tas nāk par labu, tas lai piedalās reiki apļos vai ugunsrituālos, man personiski tas nav pieņemami. Visa pamatā jābūt mitoloģiskajiem priekšstatiem, pēc kuriem vadījušās visas sentautas, sakralizējot savas dzimtas, savas kopienas, savas tautas apdzīvoto tēvu zemīti.
