To, ka latvieši ar vēlmi nopelnīt vairs neraujas uz Angliju un Īriju, bet gan lūkojas Skandināvijas valstu virzienā, apliecina statistikas dati. Sabiedriskajā portālā www.draugiem.lv reģistrējušies jau 30 tūkstoši latviešu, kuri pagaidu dzīvesvietu un darbu ar cilvēkam pienācīgu atalgojumu atraduši Zviedrijā. Un cik vēl nav tādu, kuri nav reģistrējušies internetā. Zviedrijā strādā arī kāds draugs, kurš pirms tam gandrīz gadu novergoja Latvijas mežos. Citu piemērotu vārdu vīrieša darbam, lai arī kā gribētu, nevaru piemeklēt, jo viņš mēnesī nenopelnīja pat valstī noteikto minimālo mēnešalgu, tas ir, 180 latu mēnesī pirms nodokļu nomaksas. Skarbi, lai neteiktu vairāk, zinot, kādos apstākļos šajā bargajā ziemā, kad sals mijās ar atkusni, jāstrādā tā saucamajiem meža večiem. Reizēm viņam jautāju, kāpēc vīri neceļ trauksmi pret savu darba devēju? Izrādās, ikviens ir baidījies pazaudēt arī šo darbu, jo citas alternatīvas mūspusē atrast ir neiespējami, ja vien nav vēlme stāties rindas galā ar mērķi tikt pie tā saucamā simtlatnieku darba. Arī Zviedrijā vīrietis strādā meža tīrīšanas darbos latviešiem neierastā vidē. Darbs ir aptuveni 800 kilometru attālumā no Stokholmas dienvidu virzienā. Interesanti, ka tur meži aug uz klintīm, kas rada diezgan eksotisku ainu. Darba devējs pret viesstrādniekiem izturas ar cieņu un sapratni. Dzīves apstākļi ir labi – strādnieki dzīvo divstāvu mājā, kurā ir ne vien duša un tualete, bet arī sauna. Visus sadzīves labumus neuzskaitīšu, jo saraksts iznāks pagarš, vienīgi pārtika gan tur ir dārga un ne tik garšīga. Visvairāk draugam svešumā pietrūkst Latvijas vakaru.
