Nesen atklātībā parādījās ziņa, ka nākamajā mācību gadā atkal palielināsies maksa augstskolās.Savukārt Saeimā jau izskanējušas runas, ka līdzekļu trūkuma dēļ vajadzēšot ievērojami samazināt budžeta vietas. Šobrīd augstskolās mācību maksa gadā svārstās no 800 līdz pat 4000 latu. Universitātē vidēji ir 1320 latu. Nav noslēpums, ka jau tagad liela daļa jauniešu nevar iestāties augstākajās mācību iestādēs tikai tādēļ, ka ģimenei nav naudas. Arī kredītu studijām ir visai sarežģīti dabūt, turklāt parāds ir parāds. Tas jāatdod, bet pašreizējos apstākļos liela daļa augstskolu absolventu nav droši, ka dabūs darbu apgūtajā specialitātē. Pēc statistikas, šobrīd valstī katrs piektais darbaspējīgais iedzīvotājs ir bezdarbnieks. Savukārt daudziem strādājošajiem darba samaksa nav lielāka par minimālo algu. Nav jābūt ekonomistam, lai saprastu, ka vairumam ģimeņu nav iespējams gada laikā atrast apmēram tūkstoš latu, turklāt tos vajadzēs dabūt četras vai piecas reizes, lai jaunietis varētu pabeigt studijas. Ir bēdīgi apzināties, ka liela daļa jauniešu vidusskolā mācās veltīgi – patiesībā tikai tādēļ, lai būtu vidējā izglītība, jo tālākai izglītībai nav naudas. Pirms daudziem gadiem, kad skolā mācījos Viļa Plūdoņa poēmu “Atraitnes dēls”, prātā neienāca, ka pēc laika šī tēma atkal kļūs aktuāla. Savulaik dzejnieks Jānis Peters sacīja, ka mums kā mazai valstij galvenais ierocis ir izglītība. Tagad mēs paši savai valstij šo ieroci izsitam no rokām. Tā potenciālie turētāji aizbrauc uz ārzemēm. Vai mēs paši iznīcinām savu nākotni? Tas jāatceras, rudenī dodoties pie vēlēšanu urnām.
