Lai gan daudzkārt savās publikācijās esmu uzsvēris, ka man personīgi nekādas dziednieka vai gaišreģa spējas nepiemīt, daudzi tomēr izlasa to, kas pašam tīkami. Un tad ik pa brīdim pie manis Vijciemā ierodas dažādi nelaimīgie, kuri pārliecināti, ka esmu brīnumdaris, kas spēj gan dēliņu no dzeršanas atturēt, gan noraktu zelta podu uzrādīt. Viens otrs pat apvainojas, ka es tīšuprāt nevēlos palīdzēt.Ar saasinātu jutīgumu apveltīti arī cilvēki, kuri sirgst ar psihiskām kaitēm. Dziednieku sertifikācijas komisijās itin bieži nākoties atraidīt pašpārliecinātus “mesijas”, kuru galviņā valda īsta putra. Visbiežāk jāsastopas ar šizofrēnijas gadījumiem, jo maniakālo depresiju iespējams konstatēt tikai ilgstošāku novērojumu rezultātā. Kad pie manis ciemojās Andris Vējāns, es viņam dažus spilgtākus gadījumus pastāstīju. Uz to Andris smiedamies atbildēja: “Tava laime, ka esi daudz apgrozījies dzejnieku aprindās.”Nujā, nav jau tā, ka tikai dzejnieku barā gadās pa klīniskam gadījumam, šādus sirdzējus esmu ievērojis pat Saeimas deputātu un ministru aprindās.Bēdīgākais ir tas, ka ikvienam ar šizofrēniju sirgstošam mistiķim mēdz uzrasties pielūdzēju un sekotāju pulki, kuri savu vadoni uzskata par jaunlaiku mesiju. Deviņdesmito gadu sākumā lielu popularitāti iemantoja daži trimdas tautieši, kuri ar savām šizoīdajām vīzijām jauca prātus pat dažam akadēmiķim.Pēc katras saskares ar psihiski slimiem cilvēkiem mani pārņem ļoti smaga sajūta. Man šie gadījumi liekas kā Augstāko spēku nepiedienīga rotaļāšanās ar “dabas kroni”.Par dažiem pieredzējumiem vēlos pastāstīt sīkāk.Mēdz ierasties bez brīdinājumaRaksturīgs piemērs bija divu māsu ierašanās. Braukušas ar satiksmes autobusiem no Rīgas. Abām redzama nosliece uz šizofrēniju, manuprāt, samērā vieglā formā. Dzīvoja viņas dažādos Rīgas rajonos. Tā māsa, kas dzīvoja Pārdaugavā, vienreiz savā pasta kastiņā kopā ar avīzēm atradusi papīrā ievīstītus astoņus latus. Nospriedusi, ka naudu ielikusi mīļā māsiņa, tāpēc ņēmusi un priecīgi notērējusi. Kad vēlāk satikušās, māsa visu noliegusi, un tagad abas bijušas nesaprašanā par tādu labdarību. Man intuīcija lika domāt, ka pašas māsa vien bijusi vainīga, tikai brīnīšanās ietekmē visu aizmirsusi. Bet tas nebija tas, ko abas māsas gribēja no manis uzzināt, tāpēc vajadzēja krietni nopūlēties, lai viešņas pārliecinātu, ka neko nespēju līdzēt.Cits gadījums bija smagāks. Jau pievakarē ar autobusu ieradās kāda dāma. Cilvēks ar augstāko izglītību, un viņas slimība izpaudās nemitīgās fobijās. Visi apkārtnes cilvēki viņai cenšoties kaitēt. Piemēram, kaimiņš ar negatīvu enerģiju regulāri uzlādējot viņas dzīvokļa durvju rokturi. Ko lai dara? Teicu, lai uzvelk uz durvīm lietuvēna krustu. Viņa nezinot, kā to dara. Arī veikalā kāds nemitīgi iepriekš uzlādējot gaļas gabalus, ko pērkot. Ko tādai atbildēt? Ieteicu, lai pāriet uz veģetāro diētu, lai ēd kāpostus ar burkāniem. Man nebija vaļas runāties, jo pats posos uz autobusu, bet dāma sekoja man soli solī un tikai sūdzējās par visāda veida kaitniecību. Re, arī mobilo telefonu veikala pārdevējs uzlādējis ar kaitniecisku enerģiju. Kā viņai rīkoties? Sāku jau piktoties, tāpēc ieteicu tādu telefonu noslīcināt vecā linu mārkā. Klusēja un kaut ko domāja, bet atstāties negrasījās. Beidzot vedināju pakrastē, kur attekas malā novietots Māras akmens – lai sēž tur un meditē.Nekad mūžā nespētu strādāt par psihiatru.Citi gadījumiDaļēji dzirdēju konsultāciju, ko profesore Vīķe-Freiberga sniedza kādai ļoti jutīgai sievietei. Doma bija tāda, ka cilvēkam ar sensitīvu jutīgumu ir lielākas iespējas saslimt ar šizofrēniju. Dzīvē esmu novērojis tikai divus gadījumus, kad cilvēks apzinās savu slimību, tāpēc ar treniņu spēj sevi kontrolēt. Tāds ir viens populārs rakstnieks, kurš ar fiziskiem vingrinājumiem un paškontroli spējis pretoties nopietniem kaites izpaudumiem. Un vēl ir viens politiķis, kurš gan zināmas lielummānijas dēļ brīžam aizmirst sevi kontrolēt.Bet dzīvē gadījumu ļoti daudz. Reiz piezvanīja labs paziņa, kurš pieteicās atbraukt kopā ar savu draugu. Savukārt šis draugs bija uzaicinājis līdzi savu māsīcu, kurai piemītot īpašas spējas.Ar vīriem man bija interesanti, bet dāma likās dīvaina. Runāja visādas greizības, bet katru iebildumu uztvēra kā personisku apvainojumu. Gribēju paziņam parādīt Miklāvkalnu, ieskaitot šķelto akmeni, kur senatnē upurēti cilvēki. Te nu dāma sāka uzvesties pavisam dīvaini, bet teikt neko neteicu. Nākošajā naktī bija sameklējusi manu telefonu, sazvanīja un pavēlošā tonī lika mežā pie šķeltā akmens novietot trīs metrus augstu koka krustu. Atbildēju, ka svešā īpašumā nedrīkstu to darīt. Apvainojās, bet, par laimi, vairs nezvanīja.Kādreiz pie dārza vārtiņiem piestāja nepazīstami cilvēki, kuri lūdza atļauju pieiet pie akmeņiem. Vēl pajauns vīrietis melnu bārdiņu aizkūpināja smaržīgu pīpi un krietnu pusstundu tupēja pie Dievekļa, jaunu cilvēku pāris paši savā nodabā kaut ko bubinājās, bet viens miesās kusls skuķītis novilka kurpes un kailām kājām kāpaļāja pa akmeņiem, rokas kā spārnus cilādama. “Šis akmentiņš ir ļoti nelaimīgs, viņu vajag pārvietot pagalma vidū!” Kā viņa to nosaka? Vajagot paklausīt sirsniņai. Bet ja nu mana “sirsniņa” saka citādi?Kad bārdainis beidza savu kontaktseansu, pajautāju, vai Dieveklim pīpes dūmi patika. Uz to man atbildēja: “Visi šamaņi kūpina pīpes.”
