Renāte (40), strādā tirdzniecībāMāris bija mana skolas laika pirmā mīlestība. Nopietnas attiecības sākām veidot, kad man bija 13, viņam – 16 gadu. Manos 18 gados svinējām kāzas, uzreiz dzima bērni. Lai arī Māris pēc laulībām kļuva vēsāks – vairs nepievērsa tik lielu uzmanību, nelutināja, sāka izrīkot, lai taisu vakariņas un iztīru māju, pārmest, kāpēc velku pārāk īsus svārkus –, šādas attiecības tomēr spēju pieņemt. Tā šķita normāla laulāto dzīve. Naudu viņš deva, mājās visa kā pietika, intīmā dzīve arī bija kārtībā. Situācija mainījās neilgi pirms otrā bērna piedzimšanas, kad Māris vienu dienu ieradās kopā ar draudzeni. Vienkārši! Par to, ka viņam ir vēl kādas attiecības, labi cilvēki jau bija pastāstījuši, tā ka pilnīgs pārsteigums tas nebija, bet sāpīgi gan. Ilgi raudāju, pārdzīvoju, braucot uz dzemdībām, no vīra pat neatvadījos. Tomēr nācās šo situāciju sagremot un pieņemt, jo palikt vienai ar diviem bērniem nebija kur. Turklāt Māris, lai gan rīkojās tik atklāti un nekaunīgi, ģimeni zaudēt nevēlējās. Laikam tāpēc, ka jutās vainīgs, viņš ar dubultu sparu sāka mani aplidot, bija gan ziedi, gan šokolāde, gan izbraukumi, kaut nekad tā arī neatvainojās.Turpinājām dzīvot, un pa lielam viss notika, kā ierasts, vien ar apziņu, ka Mārim ik pa laikam uzrodas mīļākās. Sapratu, ka viņš vienkārši bez tā nevar dzīvot. Samierinājos, bet līdz brīdim, kad uzzināju, ka vīra draudzene gaida bērnu. Pieprasīju šķiršanos. Māris piekrita un ātri vien nodibināja nākamo ģimeni, kaut zinu, ka ieradumu laist pa kreisi viņš tā arī nav atmetis.Pēc šķiršanās vajadzēja paiet aptuveni diviem gadiem, lai es apjēgtu, kas vispār noticis. Zinu, ka otrreiz neko tādu savā dzīvē vairs nepieļautu. Tas atnesis pamestību, pāridarījuma, nodevības izjūtu, to, ka dziļākajā būtībā neuzticos vīriešiem, tādēļ pēc jaunām attiecībām neilgojos. Lai arī finansiāli ir pagrūti, izbaudu brīvību, ka mani neviens nekontrolē, ģērbju, ko vēlos, un daru, ko vēlos. Pamatīgi cēlusies mana pašapziņa. Bet Mārim esmu piedevusi – tā vieglāk!
ATZIŅAS
Katra neuzticība un varmācība cilvēku pazemo – kā to, kam neuzticas, tā arī to, kas neuzticas. P.RozītisVienmēr būs cilvēki, kas darīs tev sāpes. Vajag turpināt ticēt cilvēkiem, vienkārši turpmāk būt mazliet uzmanīgākam. G.G.Markēze
