Atkal pienācis laiks, kad daudzi tautieši gatavojas braukt viesdarbos ne tikai uz Īriju, bet arī uz Angliju, Norvēģiju, Zviedriju un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm.
Atkal pienācis laiks, kad daudzi tautieši gatavojas braukt viesdarbos ne tikai uz Īriju, bet arī uz Angliju, Norvēģiju, Zviedriju un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm. Nacionālisti un arī lielākoties nabagu pensiju saņemošie patriotiski noskaņotie pensionāri nosoda tos, kuri dodas prom. Apsūdz par laimes meklētājiem. Saukā par nodevējiem un egoistiem. Piesauc laikus, kad arī bija grūti un “mēs ēdām pelavmaizi un vārījām nātru zupu, bet savu dzimteni neatstājām”.
Pēdējie statistikas dati liecina, ka viesdarbos Īrijā un Anglijā ir vairāk nekā 30 000 latviešu. Eiropas miljonu tautas upē tas izrādās viens neliels piliens. Taču mums, latviešiem, tas ir ievērojams skaitlis. Vēl joprojām nespēju saprast, kā to nepamana tie, kuriem par savu tautu jādomā. Lai domātu par nenormālās inflācijas ierobežošanu, par nodokļu samazināšanu un algu jautājumu risināšanu, tautas priekšstāvji sākuši gatavoties Saeimas vēlēšanām un solīt debesmannu un ķīseļa upes, publiski sūdzas, ka naudas nav, algas nepalielinās. Policistiem atmet grašus, gluži vai speciāli piespiežot viņus strādāt papilddarbu. Ja ir iespēja, policisti strādā ar, jo ēst gribas, bērni skolā jāsūta. Ar skolotājiem tas pats, ar mediķiem tas pats. Nekļūdīšos, ja teikšu, ka lielākajā daļā profesiju saņem izdzīvošanas algu. Pašlaik valstī vidējā alga pēc nodokļu nomaksas “uz rokas” ir 172 lati. Var plivināt transparentus, izsaukt skaļus saukļus un vaimanāt, ka valsts darbiniekiem aldziņas ir tik lielas vai mazas, cik ir. Statistiķi var veikt kaut kādu iztikas minimuma groza inventarizāciju un skaisti izpušķot stāstus par inflāciju, bet no tā cilvēkam vieglāk nekļūst. Lai cik patriotiski justos algas saņēmēji, vairums ir gatavi iet pašam nelabajam par kalpu, lai tikai spētu nodrošināt sev un saviem bērniem cienīgu dzīvi. Un vairums izglītoto nabagu, lai cik uzticīgi viņi būtu Latvijas neatkarībai un, iespējams, bijuši pat uz 1991. gada barikādēm, saprot, ka pati Latvija dzen viņus ārā — sūta peļņā ārpus dzimtenes, jo, strādājot mājās, nevar nopelnīt tik, cik vajag. Sievietes jau neies kārties, kā to dara tālāku ceļu neredzošie un bezizejā nonākušie vīrieši pārsvarā ap 45 līdz 50 gadiem.
