269. turpinājums. Kādi kaimiņi teica, ka viņi savas pabēgšanas dienās mūsu Čali redzējuši pagasta otrā galā.
269. turpinājums
Kādi kaimiņi teica, ka viņi savas pabēgšanas dienās mūsu Čali redzējuši pagasta otrā galā. Tas liecināja, ka suns bija mums sekojis pa pēdām, bet pēc kādiem astoņiem vai desmit kilometriem pazaudējis īsto virzienu. Kur viņš maldījies pārējās trīs nedēļas, palika neskaidrs, bet oktobra vidū, kad abi ar māti atradāmies istabas priekšā, mūsu Čalis atskrēja un bija tik priecīgs, ka aiz sajūsmas mūs gandrīz no kājām nogāza. Un kopš tā brīža Mūsmājas atkal iemantoja kaut ko tādu, bez kā nav iespējama īsta mājīguma sajūta.
Tagad mūsu suns bija kļuvis it kā vēl lielāks un stiprāks, bet reizēm sagādāja arī zināmas nepatikšanas. Pirms kara un arī vācu laikā nevienam braucējam nenāca ne prātā, ka varētu kučierēt cauri mūsu pagalmam. Kaut reizēm dzelzceļmalas dūkstī pēc lietiem dubļi sniegtos līdz ratu rumbām, gan piena vedēji, gan uz dzirnavām braucēji izmantoja tikai oficiālo ceļu. Bet tagad bija padomju vara, kas noliedza privāto īpašumu, tāpēc daži cilvēki pat sausā laikā bez jebkādas atļaujas prasīšanas stūrēja cauri sētsvidum, metot ne visai parocīgu līkumu. Mūsu Čalim šie aplamie braucēji krita uz nerviem, tāpēc viņš tos mēģināja pārmācīt bez lieka skaļuma. Kāda dāma, kura laikam gan uzskatāma par mūsu pagasta pašu resnāko kāju īpašnieci, lepni sēdēja uz ratu malas, savas masīvās stampas pār malu pārkārusi. Māte tobrīd atradās kūtī, es virtuvē pie loga, tāpēc neviens nepaguvām savlaicīgi reaģēt. Bet vai jūs domājat, ka suns koda viņas kārdinošajos ikros? Nekā nebija! Čalis pielēca un zibenīgi iekampa dāmai gurnā.
Citreiz Čivis, kas apmeties bez saimniekiem palikušajos “Roplaiņos”, pirmajā sasalumā pa kruvešainu ceļu rībināja savus ratus cauri mūsu pagalmam, pats tāds sīciņš kā ubadziņš sarāvies uz cisu maisa. Toreiz Čalis ielēca nekauņas ratos un iekampa tieši kumbrā — cauri aitādas kažokam bija izkodis.
Tāds viņš mums bija, reizēm gribējās iepērt, citreiz samīļot. Bet pirmajā ziemā pēc frontes pārlaišanas bija brīdis, kad Čali mēs istabā nelaidām. Lai būdā pārāk nesaltu, tēvs kūtsgala siena šķūnim izzāģēja no apakšas robu, lai suns tur varētu ielīst siltākā vietā. Tur mīkstā siena klēpī viņam bija mīļa guļvieta. Šādai mūsu attieksmei bija pavisam prozaisks iemesls — mūsu suns nelabi smirdēja pēc maitām. Septembra nakšu bumbošanas laikā apkārtējos mežiņos un krūmos vlasoviešiem bija nosisti vairāki zirgi, kuri atstāti nenorakti. Kad pārbraucām no bēgļiem, maitas jau smirdēja tik stipri, ka nevarēja ne tuvoties. Bet ziemā, kad iepuvusī gaļa sasalusi, pie maitām nāca mieloties lapsas un citi meža zvēri, kuriem biezajā sniegā radās grūtības ar iztiku. Vispirms tika izkosti lieli robi, pa kuriem zvēri līda zirgu vēderos un grauza iekšējos orgānus, un tad šo netikumu sāka piekopt arī mūsu suns. Varējām Čali barot kā vien mācēdāmi, viņam gribējās gaļu, lai cik smirdīga tā liktos. Mēģināja tēvs negantnieku siet ķēdē, bet tad radās neērtības ar izguldīšanu, jo aukstā laika dēļ parastajā būdā atstāt nevarēja. Arī kūtī iespundēt nelikās prātīgi.
Turpmāk vēl
