Atdot Vanagiem parādu

Jā, tiešām Smiltenei vajadzētu atdot parādu mūziķiem brāļiem Vanagiem – Indulim un Gatim, tāds arī bija mans nolūks aizvadītajā piektdienā, 7. oktobrī, “Ziemeļlatvijā” publicētajai manai intervijai ar Gati Vanagu “Viņiem vajadzēja būt superslaveniem, bet viņus zināja savējie – brāļu Vanagu stāsts”.

Abu brāļu dzīve kādā laika posmā bija saistīta ar Smilteni, it sevišķi Indulim Vanagam, talantīgam dziesminiekam, kura sacerētā mūzika, dziesmas un balss pat audioierakstos, pat vairāk nekā divus gadu desmitus  pēc viņa pāragrās aiziešanas viņsaulē 44  gadu vecumā, uzrunā dvēseli ar savu smeldzi un skaistumu. Arī mani Induļa dziesmas ir burtiski ievilkušas sevī, klausos tās teju katru dienu.

Taču ir tā, ka katru gadu šo talantīgo mūziķi atceras Rīgā, taču nezinu nevienu publisku pasākumu viņa piemiņai Smiltenē, kur Indulis dzīvoja gana ilgi un kur arī aizgāja mūžībā. Līdz ar to pieļauju, – daudzi smiltenieši pat nezina ne viņa dziesmas, ne brāļus Vanagus, taču viņu atstātais mantojums ir liela vērtība, kas būtu jāceļ godā un jādara zināma pēc iespējas plašāk.

Arī es diemžēl agrāk nezināju ne brāļus Vanagus, ne Induļa dziesmas, līdz nenonācu pie to audioierakstiem. Liels paldies mūziķim Ingvaram Krūmiņam, bez viņa ierosmes un atbalsta jau pieminētās intervijas ar Gati Vanagu nebūtu. Paldies arī Gatim Vanagam par atsaucību un atklātību par savu un brāļa dzīvi mūsu sarunas laikā.

Un ir prieks, ka tomēr ir cilvēki, kuri  brāļus Vanagus atceras, –  pēc pieminētā raksta pieteikuma publicēšanas “Facebook” jau pirmajās stundās ar šo ierakstu dalījās un spieda “patīk” desmitiem ļaužu. Uzklausījām arī cieņas apliecinājumu un pateicību par to, ka atgādinām cilvēkiem par Induli un viņa fantastisko muzikālo talantu.

Taču viens raksts – ar to ir daudz par maz. Piektdien, 7. oktobrī, prezentēju Smiltenes kultūras centram ideju, kas šobrīd virmo gaisā un ko jau vārdos atbalstījuši Gatis Vanags un Uldis Kākulis, Induļa Vanaga draugs un viņa dziesmu ilggadējais izpildītājs, proti, sarīkot Smiltenē Induļa piemiņas koncertu, kurā dziesminieki izpildītu viņa dziesmas.

Gata vēlme ir, lai šāds koncerts Smiltenē notiktu 13. aprīlī (plus mīnus) – Induļa dzimšanas dienā. Manā redzējumā tam vajadzētu būt Latvijas mēroga notikumam, lai beidzot Smiltenes vārds izskan saistībā ar brāļiem Vanagiem. Atdodot viņiem  parādu.

Ideja ir iedota. Tālākais ir Smiltenes kultūras cilvēku ziņā. Ne es viena, ne citi Induļa talanta cienītāji privāti šāda mēroga pasākumu nevar sarīkot. Bet ļoti ceru, ka tāds koncerts par godu viņam Smiltenē izskanēs.

 “… Dažs mani aizmirsis triec / Jaunu draugu barā, / Dažs vienmēr atceras ar ilgām neprātīgām / Ak, senie, tālie draugi dzīves pavasarā / Bij mūsu sirdis saistītas ciešām stīgām… ,” šī Induļa dziesma ar Elīnas Zālītes vārdiem,  iespējams, visspilgtāk sasaucas ar viņa paša dzīvi un jo–projām met tiltu uz  laiku, kad viņš bija, dziedāja un radīja savas dziesmas.