Šoruden Vijciema pagasta bērnudārza “Celīši” vadītājai Asjai Ozoliņai ir 40 gadu jubileja, kopš viņa tur uzsāka pedagoģes darbu.
Šoruden Vijciema pagasta bērnudārza “Celīši” vadītājai Asjai Ozoliņai ir 40 gadu jubileja, kopš viņa tur uzsāka pedagoģes darbu. Viņa ir vienīgā darbiniece, kura bērnudārzā strādā kopš pirmās dienas.
“Mani par audzinātāju uzaicināja padomju saimniecības “Vijciems” direktors. Atceros klavieres, pie kurām stāvēju bērnudārza atklāšanā. Biju ļoti nobijusies, jo atnāca 27 pavisam sveši bērni, kuri pēc tam dzīvoja diennakts bērnudārzā,” atceras A. Ozoliņa. Tolaik par vadītāju strādāja Inta Jansone. Pēc tam īsāku vai garāku laiku strādāja arī citi pedagogi. A. Ozoliņa bez skatīšanās dokumentos pat īsti neatceras, kad sāka strādāt par vadītāju, bet tas noticis pirms daudziem gadiem. Īsi pirms mācību gada sākuma tradicionālajā Valkas rajona pirmsskolas izglītības iestāžu saietā viņu sveica gan Izglītības pārvalde, gan daudzi kolēģi.
Nekārtīgs švīkojums jeb mērce ar desu
Jautāta, kādam ir jābūt labam pedagogam darbā ar maziem bērniem, vadītāja bez šaubīšanās atbild, ka ar labestīgu dvēseli, tādam, kurš spēj mazuli samīļot un kādreiz arī analizēt niķus un izdarības. “Iedodu bērnam baltu lapu zīmēšanai un redzu, ka viņš velk melnas svītras no vienas lapas malas līdz otrai. Uz jautājumu, kas tas ir, mazulis atbild, ka mērce ar desu. Ja es to uztveru kā nekārtīgu švīkojumu, tad bērnam tā ir konkrēta lieta. Cits uz lielas papīra lapas uzzīmē mazus rimbulīšus un skaidri zina, ka tā ir viņa ģimene — mamma, tētis un māsa. Katrs, lai arī pieaugušajam nesaprotams zīmējums, bērnam nozīmē konkrētu lietu vai parādību,” pārliecinājusies A. Ozoliņa. Viņa atceras kādu gadījumu, kad pirms Ziemassvētkiem mazais Druvis uzdāvinājis Latvijas himnas un Ziemassvētku himnas “Klusa nakts, svēta nakts” notis. Vienas ir sarkanā, bet otras zaļā krāsā. Pēc tam noskaidrojās, ko ar katru krāsu puisis domājis. Vadītāja joprojām mājās glabā šos zīmējumus, lai dāvinātājam parādītu šo jauko dāvanu, kad viņš izaugs pavisam liels.
Uz skolu aiziet sagatavoti
“Celīšos” pedagoģisko procesu organizē audzinātāja Inese Jirgensone. Šogad bērnudārza darbs norit latviešu folkloras fonā. “Katru lapiņu esam apdziedājuši, katru bērzu izskatījuši. Kā sacīts tautasdziesmā: ja dzeltēja bērza lapas, tad rudens sētiņā. Ar dzeltenajām lapām katru gadu sākas mūsu darba cēliens,” stāsta vadītāja. Šoruden 1. septembrī atnāca 20 bērnu, starp viņiem arī mazie trīsgadnieki. Piecgadīgo un sešgadīgo grupā pavisam skolai gatavojas 16 bērnu. Diemžēl vairākiem vecākiem ir lielais vilinājums doties meklēt laimi un darbu tālās zemēs. Šoruden uz Īriju aizbraukušas trīs ģimenes. Šogad īpaša vērība ir veltīta sadarbībai ar bērnu vecākiem. Pirmajā saietā par sadarbības koordinatoru no vecāku puses vienprātīgi ievēlēts Valdis Mežulis. Viņš patiešām daudz palīdz.
“Nupat Valmierā piedalījāmies konkursā par lielāko ķirbi. Mūsu izaudzētais svēra gandrīz 11 kilogramu. Tas izauga bez jelkādām ķīmijām lapu trūdzemē un laistīts tika ar tīru ūdentiņu. Trūdvielas (nobirušās lapas) savācam no nojumes jumta.
Arī pagasta padome mūs žēlo. Šogad pašvaldība algo deju skolotāju Andu Kalniņu. Muzikālā audzinātāja Sandra Gaile arī piedalās visos pasākumos. Bērni apgūst ritmiku un visas pārējās nepieciešamās zinības, lai uzsāktu mācības pamatskolā,” skaidro A. Ozoliņa. Bērni skolā ierodas ar elementāro prasmi lasīt un rēķināt. Skolotāji ir visnotaļ apmierināti un pateicas bērnudārzam. Audzinātājas un skolotāji šoruden saņēma patīkamu dāvanu — ekskursiju uz Rundāles un Mežotnes pili, Salaspils Botānisko dārzu un lieliskas pusdienas kādā no Bauskas kafejnīcām. Pagasta padomes priekšsēdētāja nereti pa tālruni apvaicājas, kā bērni nokļūs uz iecerētajiem pasākumiem un vai nevajag kaut kā palīdzēt.
Vadītāja piekodina, lai noteikti pieminot audzinātāju I. Jirgensoni, jo viņa esot cilvēks īstajā vietā. Viņa ir bijusī bibliotekāre. “Inesē ir tā milzu gudrība, ko iegūst, lasot labu literatūru. Visi grāmatu plaukti ir viņas sirdī. Es visu laiku priecājos par šīs audzinātājas gara bagātību. Viņa allaž atnes jaunākās grāmatas, pasākumos daudz fotografē un bildes skata kopā ar bērniem,” stāsta A. Ozoliņa.
Neatbild uz brāļa sacīto “čau”
Bērnudārza mazuļi ar saviem priekšnesumiem piedalās arī tautas nama rīkotajos pasākumos. Par interesantu pasākumu izvēršas ikgadējie braucieni pie zobu higiēnistes Smiltenē. Zīmējumu konkursā par zobu veselību viens mazulis balvā nopelnīja skolas somu. Pārējiem tas bija labs stimuls rūpēties par zobiem un piedalīties konkursos. Mazie vijciemieši reizi gadā apmeklē bērnu teātra izrādes Valmierā. Interesanta bijusi ekskursija uz Rīgu, kur bērni “Bolero” centra atrakcijās izspēlējās no visas sirds. Bērnudārznieki iepazinās ar interesantākajām Vecrīgas vietām, apskatīja prezidentes pili. “Baidījāmies, vai bērni ekskursijai uz Rīgu nav par maziem, bet viss bija tieši laikā,” smaida audzinātāja. Interesants piedzīvojums gadījās Kalniņam junioram, kurš, ieraudzījis savu vecāko brāli Jāni stāvam sardzē pie prezidentes pils, uzsauca “čau” un brīnījās, kāpēc brālis pat aci nepamirkšķina. Pēc šādām ekskursijām bērni allaž zīmē savus iespaidus. Mazuļi grasās iesaistīties konkursā par lielāko savākto PET pudeļu daudzumu. Arī bērnudārza apkārtnē to netrūkst. Ejot pastaigāties pa mežu, atliek vien paņemt līdzi atkritumu maisu.
Bērni pielīp kā dadzīši
“Celīši” atrodas unikālā vietā — visapkārt daudzveidīga dzīvā daba, nekādu pilsētas trokšņu, vien dažkārt garām aizbrauc kāda baļķu vedamā mašīna. Audzinātājām un bērniem nav nekādu grūtību savākt visdažādākos dabas materiālus, kurus pēc tam izmanto nodarbībās. Šogad labi padevušies kastaņi. Ir bērni, kuri kaut ko tādu redz pirmo reizi, jo katrā mājā tādi neaug. Nupat atnācis bijušais bērnudārza audzēknis Ralfs Majors un piebāzis pilnas kabatas ar kastaņiem, tos stādīšot mājas dārzā. Puisis izrādījis savu dienasgrāmatu, kur par viņa zināšanām rakstīti atzinīgi vārdi. “Mums par to lielu lielais prieks. Patiesībā cenšas visi skolas bērni. Viņi neaizmirst bērnudārzu. Kad ejam uz skolu dejot, bijušie bērnudārznieki audzinātājai un vadītājai līp klāt kā dadzīši. Visi savulaik ir apmīļoti, klēpī izsēdējušies un nekautrējas samīļot audzinātājas arī tagad, ejot skolā,” gandarīta A. Ozoliņa. Viņa nespēj iedomāties mazos bērnus esam internāta ēkā pagasta centrā. Kur tur viņiem svaigais gaiss? Kur tā laimīte būt tuvu skaistumam un meža lapiņām? Centrā valda lielo bērnu kņada un troksnis. Šā gada grupas bērni vēl nav paspējuši pierast cits pie cita, bet iepriekšējie bijuši naski teātra spēlētāji. Visos svētkos viņi vēlējās pārtapt par zaķiem, vilkiem un lāčiem, nevis skaitīt bērnu dzejoļus.
Mazie uz dārziņu atnāk ļoti dažādi, cits vispār nerunā, dažs acumirklī atrod saskarsmi ar vienaudžiem. Jautāta, ko iesākt ar atpalikušākajiem, audzinātāja atbild, ka vienīgā iespēja ir ieguldīt lielu individuālo darbu, iesaistot kopējās nodarbībās un rotaļās. Grupiņas telpā bija izstādīti nupat veidotie guašas gleznojumi, kuros attēlots bērnudārzs. Katrs zīmējums ir tik atšķirīgs cits no cita, cik dažādi ir paši bērni.
Tagad mazuļi, no “Lego” veidojot cilvēciņus, noteikti tiem rokā ieliks kādu šaujamo. Tāds laiks. “Ar bērniem daudz runājam, lai dvēselīte iekrīt īstā vietā. Lasām pasakas, analizējam varoņu rīcību. Cenšamies panākt, lai bērns izteiktu savu attieksmi. Šķiet, ka izdodas,” piebilst vadītāja. Laba tradīcija ir ikdienas koncerti, kuros bērni rāda visu, ko iemācījušos gan mājās, gan bērnudārzā. Ir tik azartiski bērni, kuri pēc visa nodziedātā un norunātā turpina sacerēt un improvizēt turpat uz skatuvītes. Kad pirms uzstāšanās meitenes uzsien lentes un uzvelk baltas blūzes, priekšnesumam ir pavisam cits lidojums.
Lepojas ar bijušajiem audzēkņiem
A. Ozoliņai ir vairāki audzēkņi, ar kuriem viņa lepojas. Vispirms tie ir vietējie galdniecības vadītāji Agris Eglītis un Valdis Šaicāns. “Valdis bija pavisam īpatnējs puisis. Otru tādu neatceros. Ja visi bērni vēlējās spēlēties, tad Valdis nepārtraukti lasīja. Ne velti pēc tam viņš aizrāvās ar teātri un literatūru. Varbūt kāds teikums viņā ir palicis no mūsu mājas?” it kā sev jautā pedagoģe. Vēl viņa labi atceras glābšanas dienesta darbinieku Salvi Stepiņu, kurš pašlaik dzīvo Valkā. Reiz viņš nācis pretī, bet bērnudārza vadītāja viņu neesot pazinusi. Salvis sacījis: “Audzinātāj, vai tiešām mani neatceraties?” Šādi gadījumi bijuši vairākkārt. Vijciema bērnudārzu izmantojuši arī Bilskas pagasta padomju saimniecības “Druva” mazuļi. Tā reiz Smiltenes autoostā skolotāja Linda Meijere apstādinājusi A. Ozoliņu un uzdevusi tādu pašu jautājumu kā Salvis, bet vadītājai neesot bijis pat nojausmas par šo bijušo audzēkni. Viņa uzskata, ka šādas nejaušas tikšanās ir ļoti mīļas.
“Celīšu” ēka kā skola ir celta 1840. gadā. Visi tā laika skolēni ir aizsaulē. “Skolā, kur pašlaik ir bērnudārza zāle, cita aiz citas rindā darbojās trīs klases. Katram gadījumam soli bija sagatavoti arī 4. klasei. Kad skola savu darbu beidza, ēkā iekārtoja slimnīcu ar terapijas, ķirurģijas un dzemdību nodaļu. Pašlaik Vijciemā dzīvo cilvēki, kuri dzimuši savā pagastā. Kopš 1965. gada aprīļa ēkā darbu uzsāka bērnudārzs,” mājas vēsturi stāsta A. Ozoliņa.
Būdama draudzes priekšniece, viņa kalpo arī luterāņu dievnamā. Trūcīgākajiem, neaizsargātākajiem ļaudīm un bērniem tiek palīdzēts ar citvalstu atsūtīto humāno palīdzību. Vijciema baznīca ir īpaša ne tikai arhitektoniskā ziņā. Daudzi viesi ir priecājušies par plašo teritoriju ap baznīcu un upi pie tās. Ne tikai vietējie, bet pavisam tālu dzīvojoši jaunieši ir laulājušies tieši Vijciema dievnamā. Draudzes priekšniece allaž padomā, kā izrotāt iekštelpas, kā jauniešiem šo brīdi padarīt interesantu un neaizmirstamu.
