Valkas pilsētas teātris ar Leldes Stumbres lugu «Sunītis» Jelgavā piedalījās latviešu oriģināldramaturģijas teātru festivālā «No aktiera nāk joki», kas veltīts Ādolfam Alunānam.
Valkas pilsētas teātris ar Leldes Stumbres lugu “Sunītis” Jelgavā piedalījās latviešu oriģināldramaturģijas teātru festivālā “No aktiera nāk joki”, kas veltīts Ādolfam Alunānam.
“Pavisam festivālā piedalījās deviņi teātri. Uz Jelgavu braucu ar satraukumu, jo zināju, ka mūsu izrādi vērtēs mana pedagoģe Latvijas Mūzikas akadēmijā Lūcija Ņefedova, turklāt Jelgavai ir bagātas teātra tradīcijas,” stāsta režisors Aivars Ikšelis.
Uzveduma apspriešana — laba skola
No Vidzemes festivālā piedalījās arī Limbažu Tautas teātris. Tā režisore ir arī Valsts Kultūrkapitāla fonda Teātra nodaļas eksperte Inta Kalniņa, un viņa pārstāvēja arī šo iestādi. Teātra žūrijā darbojās Latvijas kultūras dzīvē pazīstami cilvēki. Par dramaturgu Paulu Putniņu runā, ka viņš atzīst tikai paša rakstītās lugas. Žūrijā darbojās arī allaž sievišķīgā dramaturģe Māra Svīre, Nacionālā teātra literārās daļas vadītāja Rita Melnace, teātra kritiķi Viktors Hausmanis un Līvija Akurātere, ar kuru pirmdien A. Ikšelis sazinājies pa tālruni. “Tā nemēdz būt, ka cilvēks (P. Putniņš), kurš atzīst tikai savus darbus, pasaka, ka viņam patīk “Sunītis”,” sacījusi L. Akurātere.
Darbu oficiālajā apspriešanā žūrijas dalībnieki bija bargi. Valcēniešu izrādē aktierim Maksim Stepītim bija jāēd sviestmaize. Viņš saņēma aizrādījumu, ka, ēdot šo maizīti, virslūpa nosmērējusies ar sviestu. Kāds estēts to uzdeva kā traģisku gadījumu uz skatuves. Lielas diskusijas izraisīja aktiera tērps. Tas neesot raksturīgs latviešu oriģināldramaturģijas principiem. Režisors atzīst, ka lugas apspriešana bija laba skola.
Vienmēr var rakt dziļāk
A. Ikšelis nožēlo, ka nebija iespēju apskatīt visas izrādes. “Man būtisks bija Limbažu kolēģes I. Kalniņas vērtējums. Viņa sacīja, ka kamerizrādes iestudēšana ir ekselenta parādība. Vairāk vai mazāk veiksmīgi izveidot dialogus var katrs, bet 70 gadu veca aktiera spēja visu laiku noturēt zāles uzmanību patiesi ir ievērības cienīga. Protams, šī izrāde nav pilnība. Tajā ir daudz iespēju rakt dziļāk. Ar “Sunīti” piedalīsimies vēl dažos festivālos. Aktierim skatītājs ir būtiskāks nekā režisoram, jo kontakts ar zāli ir tieši viņam. Man bija patīkami uzklausīt L. Ņefedovas atzinīgos vārdus par izrādi,” gandarīts režisors. Tas ir patīkamāk un vērtīgāk nekā prieks par atzinības rakstiem, dāvanām un ziediem. Nozīmīgākā ir bagātināšanās saskarsmē ar interesantiem cilvēkiem. Jelgavā tādu bija daudz.
Aktieris jūtas kā izšauta plinte
“Tā bija smaga izrāde, skatuvīte par pusi mazāka nekā kamerzālē Valkā. Pēc izrādes jutos kā izšauta plinte,” atzīst M. Stepītis. Saldie uzslavas vārdi no P. Putniņa mutes bija pēc tam.
Šajā braucienā A. Ikšeli visvairāk pārsteigušas izmaiņas Jelgavā. Tur pašlaik rekonstruē pēckara gados celto kultūras namu. “Tas bija diezgan atbaidošs savā struktūrā. Atjaunošana notiek ar valsts investīciju palīdzību. Šis ir fantastiski īstenots projekts gan estētiskā, gan praktiskā pielietojuma ziņā. Ja kādreiz arī Valkas kultūras nams saņems valsts investīcijas kapitālremontam, tad Jelgava mums būtu labs piemērs — nekas nedrīkst tikt izmainīts bez arhitekta, dizainera, interjerista norādījuma. Tas attiecas uz katru sīkumu līdz pat durvju kliņķim. Jelgavas kultūras nams no grausta ir pārvērties par pērli,” uzskata A. Ikšelis. Pēc izrādes sentimenta uzplūdā viņš apmeklēja skaistākās Jelgavas vietas un Ā. Alunāna kapu. Pēc šā festivāla sirdī palikusi īpaša gaišuma sajūta.
