Notikusī ažiotāža ap ģenerālprokurora krēslu, kā arī vēl daži līdzīgi pēdējā laikā atklātībā nokļuvušie fakti netieši apliecina, ka savulaik ilgie strīdi, kurš būs Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītājs, nav bijis nejaušs gadījums.
Notikusī ažiotāža ap ģenerālprokurora krēslu, kā arī vēl daži līdzīgi pēdējā laikā atklātībā nokļuvušie fakti netieši apliecina, ka savulaik ilgie strīdi, kurš būs Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) vadītājs, nav bijis nejaušs gadījums, bet norāda, ka Latvijā valsts vadības struktūrās darbojas personu grupa, kura ir ieinteresēta, lai tiesību aizsardzības iestādes vadītu tai izdevīgi cilvēki.
Pirms kāda laika valsts lielajos laikrakstos žurnālisti uz tādu iespējamību norādīja, minot, ka acīmredzot ģenerālprokurors Jānis Maizītis ir nokļuvis uz pareizām pēdām, ja jau pret viņu pēkšņi sacelta tik liela brēka. Pats J. Maizītis pateicis, ka viņam vajag daudz noklusēt. Par pamatu iepriekš pateiktajam pieļāvumam var ņemt vēl citus faktus. Piemēram, tiklīdz bijušā KNAB vadītāja Juta Strīķe atklāja dažus valstij būtiskus kaitējumus, tūlīt par viņu atklātībā parādījās ziņas, it kā KNAB vadītāja ikdienas darbā nav ievērojusi visus noteikumus. Vēlāk gan izrādījās, ka tie ir nenozīmīgi pārkāpumi. Līdzīgi notikumi risinājās ap ģenerālprokurora amatu. J. Maizītis it kā ASV pārstāvim sniedzis informāciju par kādu aizdomās turētu personu, kaut ģenerālprokurors to nedrīkstējis darīt. Kas tur īsti bija, to sabiedrība vēl līdz šim nav uzzinājusi. Jāsecina, ka nav arī ko uzzināt, jo personas, kas tādu informāciju varēja darīt zināmu, diezin vai kavētos, ja būtu pamats paskaidrot kaut ko sīkāk. Nesenā J. Maizīša atkārtotā apstiprināšana ģenerālprokurora amatā šādu uzskatu tikai apstiprina. Proti, viņa darbībā nekas nelikumīgs nav atklāts. Jājautā, kādēļ tad neslavas cēlāji ģenerālprokuroram pēkšņi “aizmirsa” iesniegt pierādījumus?
Visdīvainākais, ka pat vislielākajās saceltajās ažiotāžās ap tiesību aizsardzības amatpersonām nekad atklātībā neparādās skandālu autoru vārdi. Pēc manām domām, tas Latvijas sabiedrībai ir visbīstamākais drauds. Valsts varas koridoros ir neaizskarama personu grupa, kura var atļauties visu ko un savā rīcībā jūtas tikpat kā kādreiz populārās padomju filmas “Nenotveramie atriebēji” varoņi.
Visbēdīgākais ir apzināties, ka periodos, kuros nekādi valstiski skandāli nenotiek, visas valsts augstākās amatpersonas tiek cildinātas un viss it kā ir kārtībā, patiesībā ir gluži otrādi, jo ažiotāžu izraisītāji jūtas mierīgi un klusē.
