Smiltenietis Juris Ezeriņš rūpīgi glabā dārgu ģimenes relikviju. Tā ir veca, apbružāta vijole, kas pilsētā pazīstamajam ģimenes ārstam simbolizē latviešu zemnieka gara sīkstumu. Šo mūzikas instrumentu izsūtījumā Sibīrijā darināja Jura vectēvs Jūlijs Brants, Ēveles pagasta “Jaunpīpu” saimnieks.
1949. gada 25. martā no Strenču dzelzceļa stacijas svešumā aizveda arī “Jaunpīpu” saimnieka ģimeni. Izsūtījumā Tomskas apgabala Zirjanskas rajonā Jūlijs Brants turpināja rakstīt 19 gadu vecumā iesākto dienasgrāmatu, ko katrā dienā piedzīvojis. Līdz mūsdienām saglabātās vecās klades ar nodzeltējušām lapām ir unikāla tā laika liecība. Vispirms ķērās pie vijolesVienā no Sibīrijas laika kladēm “Jaunpīpu” saimnieks aprakstījis 1956. gada 26. jūlijā pārdzīvoto. Tā bija diena, kad Brantu ģimene uzzināja, ka varēs atgriezties dzimtenē Latvijā.Todien Jūlijs Brants ēvelēja kokmateriālus kolhoza bišu rāmīšiem. Vēlāk savā dienasgrāmatā viņš rakstīja: “Vakarā Mīkas Marta paziņoja, ka komandants teicis, lai mēs ejot sestdienā pie viņa saņemt atļauju mājās braukšanai. Pirmā sajūsmas brīdī iešāvās prātā, – kaut kas jādara, lai atzīmētu sen gaidīto atpestīšanu. Kad iegāju istabā un ieraudzīju vijoli, atzinu, ka vispirms ir jāpateicas Dievam, mūsu likteņa lēmējam, un nospēlēju “Dievs labi dar’, ko darīdams” un “Teici to Kungu, to Godības ķēniņu svētu” un apraudājos. Nu būšu atkal dzimtenē, – tur, kur tēvs kāra man šūpulīti un māte mācīja runāt pirmos latviskos vārdus. Izmocīts un izcieties, būšu atkal draugu un radu starpā, kuri sapratīs mani labāk nekā sveša tauta. Un, kad reiz laiks man pienāks acis slēgt uz mūžību, tad atdusēšos mūsu kapsētā kopā ar saviem senčiem. Te, Sibīrijā, cilvēkus paglabā ganībās, kur govis un zirgi ganās, kur cūkas berzējas.”Sapni par Latviju nesalauzaJau pārradies mājās Latvijā, Jūlijs Brants savam mazdēlam Jurim stāstīja arī par izvešanas dienu 1949. gada 25. martā. Krievu zaldāti “Jaunpīpu” saimnieka ģimenei likuši sataisīties 15 minūtēs ar piebildi: “Jūs tiksiet izvesti uz tālu vietu, no kuras nekad neatgriezīsities.”“Arī izsūtījumā latviešus gribēja salauzt morāli. Vijole bija vectēva atbilde, ka ar viņu tas neizdosies,” uzskata J. Ezeriņš.Īstā vijole palika “Jaunpīpos”. Sibīrijā 1950. gadā Jūlijs Brants sāka darināt jaunu. Viņš nebija vijoļmeistars, bet gan latviešu zemnieks ar iemaņām galdnieka darbos. Vijoļspēli bija apguvis pašmācības ceļā savam priekam, nepazīdams notis. “Nu jau trešo dienu meklējam dēlīti priekš vijoles apakšas. Beidzot no Mūrnieka dabūju apses dēlīti, mitru. Vakar Alīda (J. Branta meita – redakcijas piezīme) bija nopirkusi priekš nākamās vijoles stīgas.” Tas ir vēl viens ieraksts no J. Branta izsūtījuma dienasgrāmatas. Vijoles darināšana Sibīrijā noslēdzās veiksmīgi, neraugoties uz slimības lēkmēm.Dzimtenē, bet ne mājāsPārrodoties Latvijā, J. Brants sāka dzīvot Rencēnos. Ēveles pusē viņš neatgriezās. Līdzīgi citiem politiski represētajiem latviešu zemniekiem, arī “Jaunpīpu” saimnieks nespēja skatīties uz viņam atņemto, smagā darbā iekopto zemi.To, kā sen atpakaļ, gaišajās, baltajās dienās pirms represijām izskatījās “Jaunpīpos”, joprojām atceras J. Ezeriņš. Vectēva mājās Ēvelē viņš pavadīja savas bērnības vasaras, atbraukdams no Rīgas kopā ar mammu. “Joprojām atceros, kā vectēvs pļāva ar pļaujmašīnu. Iespaidīgs manā atmiņā palicis kuļmašīnas darbinātājs – lielais dampis. Spēlējos ar vectēva darinātām koka rotaļlietām,” atmiņās kavējas J. Ezeriņš.Šodien visā Latvijā atceras komunistiskā genocīda upurus. Smiltenē pie pieminekļa “Sašķeltā ģimene” piemiņas brīdis sākas pulksten 10.30, Strenču dzelzceļa stacijā – pulksten 12.00, Lugažu stacijā Valkas novadā – pulksten 16.30.
